| tirgus |
[Jun. 15th, 2013|01:53 pm] |
Kā jau parasti rītos, kad zini, ka drīkstēsi izgulēties, un vakarā sapņo, kā gulēsi, gulēsi, gulēsi, gulēsi, pamodos jau 10 no rīta.
Izdomāju, ka braukšu uz jūru, gulēšu saulē, un pabeigšu rakstīt kādu jau pagalam visiem iespējamajiem termiņiem pārvilktu darbu, kas ilgi stāv nepadarīts un grauž sirdsapziņu. Pie viena sauļošos, peldēšos, un būšu ar sevi.
Sapakojos un izgāju stacijas virzienā. Un tad pēkšņi kājas pašas pagriezās tirgus virzienā. Pēc īsiem iekšējiem pašpārmetumiem par pārmērīgu ūdensvīrību un nespēju rīkoties saskaņā ar sākotnējo plānu, nolēmu, ka pārāk daudz mākoņu, un pārāk liels vējš, un vispār viss kaut kā ne tā, un gribu ceptu gaļu, un vispār sen nav būts tirgū. Citreiz to jūru.
Un tak gurķīšus varētu iesālīt, un svaigi salāti, lakši, cigoriņi, loki, citronmētras. Jā, to visu gribu. Tirgū neiepērkos pārāk bieži, nav savu zemnieku, bet meklēju pēc sejām. Sejās var redzēt, kuras kundzes to visu pašas savām rokām audzējušas un ravējušas, novākušas. 4 no rīta cēlušās, miega badā, pārgurušas, bet smaidīgas un mundras.
Mana bērnība un pusaudzes gadi pagāja tirgū, andelējot dārzeņus. Braucām uz Pilsētu ar rītdienu, jo tur labāk maksāja, agrie dārzeņi gāja uz urrā, jūrnieku sievas pirka kā trakas. Vakaros mājās, 2,5 h ceļā. Saroc atkal kartupeļus, kāpostus, gurķus, tomātus, salātus. Mugura sāp tā, ka kaukt varētu. Tēvs atkal mašīnā, uzkraujamies un atpakaļ. 6 no rīta jau kā ķipis krāmē labumus uz tirgus galda, ap 7-8 nāk pirmās kundes. Vajadzēja, lai rokas nauda (pirmais pircējs) no vīrieša, tad visa andele labi ies. Māte vienmēr dusmojās, ja pārdevu sievietei pirmajai. Kundzēm un onkuļiem vienmēr labpatikās pie tāda blonda, saulē nobrūnējuša bērna pirkties. Biju runīga un jestra. Man pat tīri labi patika visa tā padarīšana. Tikai šausmīgi sāpēja mugura visu laiku.
Visu laiku sapņoju, kad es izaugšu liela, es arī tā iešu tad pa tirgu. Dzīvošu un strādāšu Rīgā, un tad ar pītu grozu iziešu līdz tirgum zemenes un salātus iepirkt. Man toreiz likās, ka tas ir kaut kas tāls un nesasniedzams, visticamāk jau tā nekad nenotiks. Toreiz gan vēl likās, ka nenotiks kaut vai tāpēc, ka - kurš muļķis tad pērk salātus, dilles un zemenes?! Mums tak tas viss pašiem aug uz lauka! Bet citādi - varētu tomēr pa tirgu tā pašpacierēt. Kad būšu liela. Kad dzīvošu un strādāšu Rīgā. Un man būs pašai savs dzīvoklis.
Un tā visas vasaras.
Ģimnāzijas laikā - nedēļas nogales pagāja dzimtās pilsētas tirgus gaļas paviljonā. Sestdienās un svētdienās bija jāceļas 4 no rīta. 5 jābūt tirgū, kārtot vietu, savākt gaļu no izcirtējiem, uzkraut letes, un tad līdz 3-4 pēcpusdienā, kad tirgus vērās ciet. Man bija šausmīgs kauns no skolasbiedriem, ka to daru. Ja kādreiz redzēju, ka kāds nāk ar saviem vecākiem, es slēpos zem letes. Vakaros kājas piepampušas, sāpēja. Rokas sprēgāja un nagi asiņoja ziemās, visu laiku pa tiem gaļas kauliem paviljona +3C grādos ņemoties. Biju diezgan spoži noslīpējusi spēju ātri aprēķināt galvā visādus decimāldaļskaitļus, piemēram, cik maksās gaļas gabals, kas sver 1kg650g, un kura cena ir Ls 3,75/kg.
Tad nu šodien tirgū meklēju tādas sejas. Zināju, ka no tiem cilvēkiem gribēšu pirkt visus labumus. Biju arī dzirdējusi, ka tirgū aizvien mazāk paliekot vietējo zemnieku. Klīdu, pētīju piedāvājumu, cenas, sejas. Un tad pēkšņi ieraudzīju vienu tādu meiteni. Agrīnos padsmit gados, gaišiem matiem, saulē nodegušu degunu, sirsnīgu, godīgu seju, skaistām, mazliet skumjām acīm. Un blakus viņai ome. Skarbām, asām sejas līnijām, drūmu skatu, stingru, noteiktu balsi. Abām sastrādātas, spēcīgas, raupjas rokas. Ome visu lika maisiņos, ko ņēmu, bez jebkādām liekulīgām drogu un narvesenu uķipuķi-varbūtvēlatieskafijuvaisvaigispiestuapelsīnusulu-muļķībām. Strupi un konkrēti. Un meitene svēra, un galvā rēķināja. Pa kluso rēķināju līdzi. Laipnā un mazliet biklā balsī meitene katru pirkuma cenu nosauca skaļi un skaitīja visu kopā, paturot ciparus prātā. Pie svariem pamanīju zīmīti ar lauku mājas nosaukumu - no manas dzimtās puses. Es pēkšņi tik ļoti iekritu kaut kādā bērnības dežavū. Pēkšņi man likās, ka es zinu un jūtu katru mirkli un sekundi, kas notiek tajā meitenē. Kā viņa vakar vakarā visus salātus sagriezusi, gurķus salasījusi, siltumnīcā aplējusi jaunos stādus, plēsusi un lasījusi gurķu sālījuma buntītes, ar vilnas dziju katru apsējusi. Kā vēlu naktī gulēt iegājusi, kā no rīta 4 cēlusies, samiegojusies. Kā apmulsusi un sabijusies, kad gadās kļūdīties kādā rēķinā, un kā sirds kaunā salecās, ja vecāmāte bargā balsī kaut ko skaļi labo pircēja klātbūtnē. Un kā viņa gaida, kad varbūt drīkstēs par pāris latiem pēc garās darba dienas aiziet uz kādu Rīgas veikalu un kaut ko nopirkt (man pār dārzeņiem dažreiz iedeva pāris latus, un tad es gāju uz Ventspils grāmatnīcu kaut ko pirkt. Mitago mežs vēl tagad starp manām mīļākajām grāmatām). Un kā viņai sāp kājas un mugura, un kā sprēgā ienadži. Un kā viņa lēnajos, gaišajos vasaras vakaros uz lauka strādā, iespējams, dzied kādu dziesmu skaļā balsī, un kā gaida glābiņu un atpestīšanu - pirmo septembri.
Bet varbūt tā pavisam nav ar viņu. Nezinu. Ome visu manu iekāroto bija sapakojusi, meitene nosvērusi un aprēķinājusi. Devu naudu, viņa izdeva atlikumu. Mūsu plaukstas uz brīdi saskārās. Silta, sastrādāta pusaudža roka. Man gribējās viņu apskaut un samīļot. Un teikt, ka sapņo, ka viss būs. Un vēlāk tu augstu vērtēsi šo dzīves laiku, skolu un pieredzi. Tu iegūsti vairāk nekā tavas vienaudzes, kuras, piemēram, šifona minikleitās kļančī kokteiļus no ārzemniekiem Vecrīgas bāros. Bet es tikai novēlēju viņai veiksmīgu tirgus dienu, pateicos un pasmaidīju. Viņa arī pateicās un pasmaidīja pretī. Ome bargi skatījās uz gurķiem un neko neteica. Arī omi gribēju samīļot. Par krietnumu un īstumu. Kādu brīdi vēl pa gabalu, aizslēpusies aiz cita stenda, es viņas vēroju. Īsajos atelpas brīžos meitene sapņaini vērās tālumā. Un tad ome ar komandu "nosver salātus" vai "saliec lokus" viņu atgrieza realitātē. |
|
|