pēcstravinskis |
[May. 25th, 2013|02:24 pm] |
Vakar minēju ļaudīm, ka savā darbā (ak, kā man riebjas to saukt par darbu. Pārāk skaists un mīlams tas man ir, lai lamātu par darbu) man ir kāds mirklis, ko mīlu gandrīz vai vairāk par ovācijām, kas seko pēc izciliem koncertiem. Tas ir mirklis PIRMS. Kad pēdējie mēģinājumi beigušies, skatuve sakārtota, sēdvietas pārbaudītas, mūziķi izgājuši saposties uznācienam, bet publikas durvis vēl nav atvērtas. Zāle ir viena, tukša, svinīga un daudzsološa. Tas ir tāds svēts mirklis. Man patīk vienmēr tad ieiet zālē, lēnām pārskatīt, vai kaut kur kaut kas vēl nav palicis, kāds krēsls izbīdījies, kāda ūdenspudele aizmirsta, kas nokritis. Tāda, kā lūgšana - daži mūziķi met krustus pirms uznāciena. Tas ir pāris ļoti īpašas un neaprakstāmas minūtes starp visu to tapšanas virtuvi, kas brīnumu gaidošajam klausītājam nav jāzina, un brīnuma dzimšanu, brīdī, kad zālē ar savām enerģijām, viedokļiem, pieredzēm un gaidām ieplūst klausītāji. Atbildība apsolījuma priekšā. Citos apstākļos to tā nevar izjust, kā tikai tajās dažās klusajās minūtēs, kas dzīvo zālē PIRMS. STARP.
Pāri visam. Zāle ir dzīva, tā elpo un gaida. Un saka, viss būs labi. Īpaši jaudīgi šie mirkļi ir baznīcu koncertos. Rīgas Doms vispār. Viss milzu Doms uz mirkli it kā kļūst tavs. Tu - vienīgā būtne visā zālē, un visa atbildība tavās rokās. Pat tāda kā vara. Bet vara nē, tas nav pareizs apzīmējums. Vismaz ne tādā politiskās varas izpratnē. Ja nu vienīgi kā mākslinieciskā vara pār klausītāju. Bet tāda vara īsti nevar būt vara, jo koncertos notiek mijiedarība. Cilvēkiem uz skatuves vajag pretī klausītāju enerģiju. Tā ir mijiedarbība, abpusēja barošanās un piepildīšanās.
Nu lūk, tāds ir tas mans mirklis. Tiešām, gluži vai svēts. Teicu vakar, ka padomāšu, kā formulēt to īpašo, kas šajā brīdī ir. Solījumu turēju un padomāju. Bet vienīgais, ko izdomāju, ka tieši izskaidrot to būtu lieki un nevajadzīgi. Tā vienkārši ir, un viss. Nav būtiski, kāpēc. Nu jā, tad nu es tur tā stāvu, aizveru acis, un paralēli galvā pārskrien vēl pēdējie cheklistes punkti, un arī tāda kā svētības izlūgšanās Augstajai Mūzai. "Pacel savu svētošo roku".
Un vēl, patīkama iepazīšanās dzīvajā, kam precīzāks nosaukums būtu atkalsatikšanās pēc daudziem gadiem jau citās lomās. Un ir tik patīkami un būtiski zināt, ka ir draugi ar siltām dēļu virtuves grīdām, uz kurām nogurumā un pārņemtības/iztukšošanās mijā aizmigt rīta agrumā. Un svarīgi zināt, ka droši to var darīt, nekaunoties un nebēdājot, "ko cilvēki teiks".
Atejas nolūkos šodien netieku vaļā. Un vēl arī šis. |
|
|