| ka'tev pērkons |
[May. 21st, 2013|08:00 am] |
vakar starp 100 visiem darbiem, kas sirreāli peldēja pāri visam nedēļas nogales kosmosam'bl**, gadījās pa darba darīšanām ātri aizskriet līdz Liepājai un atpakaļ uz Rīgu. Atceļā daba piedāvāja izcilu skatu - pa centimetram izbaudīt iebraukšanu stihijā. Man kā stihiju cienītājai dzīvē maz ko vairāk vajaga pilnai laimei. Tūlīt aiz Grobiņas TAS sākās. Žmiedz uz saviem dienišķajiem 120 un ekstāzē vēro, ka brauc iekšā negaisā. Zibeņi vispirms tur kaut kur, priekšā, visā savā krāšņumā. Tad maina savu struktūru un faktūru, un vienā brīdī pamani, ka gaisma ir jau virs galvas. Un tās krāsas! Visu toņu pelēkmelnie un tumšzilie tik fantastiski mijas ar tūkstošzaļajiem, kas uz zemes un mežos. Un rapša lauks sirreāli koši dzelteni bliež tam visam pa vidu. Un tad sekundes laikā gāž baltu. Nu tā, ka NEKO nevar redzēt. Lēnām čunčinu tālāk un sajusmā klusēju.
Netālu aiz Grobiņas Rīgas virzienā posms ar ceļu remontiem. Tādiem, ko regulē ar mazajiem stacionārajiem luksoforiņiem. Mazliet mazāk jau gaž baltu, bet skarbi vēl ar vien. Piečunčinu klāt, zaļš, tātad mana josla var braukt. Esmu vienīgā braucēja savā virzienā. Vēl kaut kāds čalis oranžā vestē nomāj, lai braucu. Nu neko, braucu ar'. Gāž, mana ceļa josla uzburbusi, izdangāta grants, ar nogāzi grāvī, rises pilnas ar ūdeni. Blakus josla nožogota, bet tur vēl kaut kādas asfalta atliekas. Lēni un akurāti ripinu uz priekšu ar savu smalko īres bmw, paralēli priekam par stihiju pārdomājot, cik izturīgs pret Latvijas lauku ceļiem visā savā sūrumā ir šis glaunais pilsētas automobīlis. Un tad, lai manās pārdomās ieviestu dažādību, kur gadījies, kur ne - man pretī brauc auto. Tieši pa manu joslu, kurai dega zaļais signāls. Viens, otrs, aiz tiem vairākas fūres. Apstulbstu. Kā? Man taču bija zaļais!! Priekšējā auto vadītājs un blakussēdošo dāmu neizpratnē man māj un liek manīt, ko par mani domā. To vēl visu varētu pārdzīvot, bet nav jau īpaši daudz variantu, kur pabraukt malā...
Pirmie divi auto paspraucas man garām, fūres vienkārši pārbrauc pāri nožogojumam un turpina ceļu pa asfaltēto, pirms tam slēgto ceļa dalu. Jo uzrūgušais grants segums nav izturējis manu manu mīņāšanos, un vēlmi pabraukt mazliet malā ir pārpratis, un nolēmis iesūkt sevī auto labo pusi līdz lukturiem.
Kārpīšanās vienā vai otrā virzienā neko nedod. Ārā gāž, zibens, pērkons. Ik pa brīdim garām čunčina apjukušas kolonnas vienā vai otrā virzienā, izmantojot asfalta daļu, lai man apbrauktu apkārt. Stāvu lietū puķainos svārkos un zamša kurpītēs, dubļainām kājām un, ja nebūtu neliela stresa par to, kas ar auto var notikt, es vienkārši smietos skaļā balsī. Visnotaļ apzinos, ka mana problēma principā nav liela, vajag tikai vēl vienu mašīnu un trosi, un viss būs kārtībā. Dubļi ir mīksti, diez vai mašīnai kas slikts būs noticis. Lieki piebilst, ka garāmbraucēji velta nosodošus un apjukušus, pētniecības akta pilnus skatienus, bet neviens no kungiem nenolemj apstāties. Vicinu savu roķeli un svārstos starp vieglu izmisumu un smieklu lēkmi. Lietus gan ir patīkami silts. Apmēram 22:00
Un tad brauc VIŅŠ. Īsts latviešu vīrietis. Viņš PATS apstājas, pats jautā, vai kas noticis un var palīdzēt. Īsi izstāstu situāciju. Viņš izkāpj no mašīnas, sirsnīgi smejot (bet smiešana tiešām sirsnīga, nevis kā ņirgāšanās) saka: "Labi, ka nelīst", un pats sāk apskatīt, kur "to trosi" pieāķēt. Saku, ka īrēta mašīna, braucu ar to 4. stundu dzīvē. Bet saimnieks bija ierādījis, kur remkomplekti, ja nu kas. Vīrs pats visu izštuko, minūtes laikā āķis ir ieskrūvēts, trose pielikta. Viņš tikai nosaka: "Nu tad es vilkšu tur šķērsām pāri, tu rauj atpakaļgaitā!". Vēl 20 sekundes, un viss ir beidzies. Mašīna kā jauna stāv uz ceļa. Viņš saka "Kāp iekšā, neliedējies!". Noņem striķi, izskrūvē āķi un smiedamies novēl laimīgu ceļu. Mēģinu teikt visādus lielus un sirsnīgus paldiesus, bet vārdi pazūd lietū. Kaut ko skaidrojos, kāpēc viņiem jārāda tā zaļā gaisma, ja īstenībā nedrīkst braukt?! "Nu jā, to es ar' nezinu", viņš nosaka. Viss taču kārtībā. Tas ir tikai normāli - palīdzēt. Gribētos viņu sabučot un apskaut. Viņš pamāj, ielec savā auto un aizbrauc.
Stāvu lietū, laimīgi salijusi un dubļainām zamša kurpītēm. Dzeltenpuķainos svārkos kaut kur pa vidu tam visam rapsim un pērkona negaisam, domās vēlu tam vīram veselību, laimi un visu, ko sirds kāro. Pat pāriet vēlme izrūnīt atbildīgos ceļu remonta darbiniekus.
Bet kopumā:
1) Ļoti patīk braukt ar auto. Bija jau piemirsies. Gribu atkal savu auto.
2) Trauma (šausmu izjūtas, kas parasti pārņēma) asos līkumos ir mazinājusies.
3) Riebums pret grants ceļiem acīmredzot gan tik drīz nemazināsies
4) Ārkārtīga mīlestība pret pērkona negaisu. |
|
|