| jēgas pienākšana |
[Jan. 6th, 2013|12:36 pm] |
Mēs esam laiku pa laikam, iedvesmas vadīti un mirkļa neparadzamības tuvināti, tikušies 13 gadus. Ilgākā nesatikšanās ir ilgusi 8 gadus. Īsākā - pāris stundas.
Tas ir bijis iecienītajos krogos, upmalās, ābeļdārzos, skatuvju aizkulisēs, meistarklasēs, automašīnās un murrājot starp mūzikas instrumentu komplektiem pagrabos. Ik reizes ir skanējusi pasaulē labākā mūzika. Ik reizi ir bijušas skaistas un jēgpilnas sarunas. Vienmēr rītausma ir sagaidīta (un bijis arī vīns).
Un katru reizi esmu sākumā satraukusies, nervozējusi, pucējusies kā 16gadniece uz pirmo randiņu. Un pāris nejaušajās, iepriekš nenorunātajās reizēs man sirds dauzījusies un lēkusi pa muti ārā.
Pēc dažiem aizgājumiem palikusi sāpe. Vienmēr tas stress, pārdzīvojums, gaidas un sevis nīšana par nespēju norakt šo visu reizi par visām reizēm. Uzspļaušana un piemīšana ar papēdi bijusi no abām pusēm. Zvaigžņu nonešana no debesīm tā pat. (Par laimi, biežāk).
Un pēkšņi, pietiek notikt vienai nelaimei, kas nejauši atkal saved kopā, pēkšņi pietiek būt vienai sarunai nakts garumā, pietiek nosēdēt kādu brīdi blakus un klusēt, un pēkšņi tā visa muļķīgā un kropļojošā spriedze izgaist uz neatgriešanos. Čaula ir nomesta, mēs esam tik līdzīgi, tik dabiski un emocionāli izģērbušies. Kāpēc gan bija jāiztaisās šos gadus par kaut ko, lai par visu varīti pierādītu - redzi, redzi, redzi, kas es esmu, kā man iet, nožēlo savu manis neizvēlēšanos. Tas viss sabrūk kā Gaiziņa tornis pēc sprādziena. Un tas sprādziens ir tik attīrošs.
Un tad ir 6 no rīta. Tumšas un izmirušas dzimtās pilsētas ielas. Sastrādātas, siltas, stipras vīrieša rokas, asaras acīs. Stāvu zem laternas, mazliet snieg. Un laimes pilns vieglums. |
|
|