|
Aug. 10th, 2015|11:28 am |
izdarīju kaut ko tādu, par ko varētu sanākt baigās ziepes likuma priekšā, taču tas bija nepieciešams. palīdzēt draugam un cēlam mērķim. 3 dienas nodzīvoju tādā stresā - pieķers/nepieķers. nepieķēra. kad viss bija beidzies, atlaida nervi un vēmu mežā. sakopos un iegāju dušā, jo pēc brīža jau bija jāšoferē mūziķi un mūzikas instrumenti uz galvaspilsētu, jābūt kaut kādā formā. iznācu no dušas, skatos - telefonā neatbildēts zvans. zvanījusi pavasarī mirusī māsīca...
tādas visai nenoformulējamas izjūtas.
pēc tam, protams, atklājās, ka es pati kaut kad esmu savā telefonā saglabājusi viņas mammas numuru zem māsīcas vārda, un zvanītāja bija viņas mamma, kura ir visai dzīva.
šodien ir pamatīgas morālās paģiras un tukšums, kā jau vienmēr, kad beidzas lielas un skaistas lietas, kuru tapšanā ieguldīta sirds un dvēsele, un smags darbs gada garumā. |
|