| Čīkstulība |
May. 31st, 2015|10:12 am |
|
Vakar kolosāli nolikos ar velo. Visa tāda veselīga no peldbaseina minos uz tuvējo lielveikalu iedzert tēju ar kādu brīnišķīgu cilvēku, un te pēkšņi krustojumā, kur man būtu jāgriež pa labi, uzzīmējās situācija. Ielu pa gājēju pāreju (labajā pusē no manis) grasījās šķērsot māmiņa ar bērniņu ratos. Kreisajā pusē no manis piebremzē auto. Es as arī. Lai palaistu māti un bērniņu. Tolerance un draudzība uz ielàm ir iespējama. Visi smaida. Un tad tā liktenīga sekundes daļa, kurā es nolēmu pabraukt drusku pa labi, drošības pēc, lai goč pendel nesaskartos ar auto. Priekšējā riepa noslīdēja gar apmali, un es eleganti ierakstījos asfaltā ar labo sānu. Elkonis smuki asiņo, augšstilbs šorīt ieņēmis violetu krāsu, sāp pleca, muguras un kakla muskuļi. Ritenis remontējams. Cik labi, ka ir brālis un viņa draudzene ar auto un klînikas resursiem. Šobrīd cenšos pārvarēt "mazais-nabadziņš-kurš-vēlas-iekužināties-un-nekur-neiet", lai sañemtos un apmeklētu sen ieplānotu notikumu. |
|