Man bija vakar desktruktīvās pašanalīzes vakars. Welcome to the club. Bet šorīt pārgāja. Kad aiz loga paliek gaišāks, tad viss neliekas tādā pakaļā.

Tev veicās, Tev pāriet brīžiem. Gaišais laiks pavisam noteikti man nepalīdz, tikai kāda laba doma, labās atmiņas, fotogrāfijas kaut arī tās reizē izraisa dziļas skumjas, visādi nieciņi kas saistās ar viņu. Bet tie īr ļoti īsi brīži, 90% laika aizņem šī situācija.

Tad, kad es izšķīros februārī, tad man palīdzēja tas, ka es nekādas tur bildes neskatījos un nodarbojos ar to, lai sameklētu sev sabiedrību un kaut ko foršu darītu (snovotu, brauktu ar ričukiem, ietu tusēt, uz kino, utt.) un nebūtu jānīkst mājās un jādepresē. Man arī bija drausmīgi skumji, bet es centos nepinkšķēt un centos koncentrēties tikai uz foršo, kas bija. Reizēm jau nāca arī dusmas un besis, bet tagad laikam kaut kāds pusgads pagājis un es jūtu, ka vēl pēc kāda laika viņš būs tur, kur viņam jābūt - atmiņās. Jebkurā gadījumā, kā aizvēru aiz sevis durvis, tā darīju visu, lai dzīvotu tālāk. Man liekas, ka man izdodas.

Es arī nesēžu mājās galvu nodūris, daru visu kas man patīk, kaut agrāk nepatika, riteņot, peldēt, skriet, kaut kur aizbraukt spontāni... Ja man nekas nebūtu pret viņu izveidojies, noteikti ka būtu jau visu aizmirsis un paliktu tikai labas atmiņas. Bet tā tas nav, nav lemts tā būt.