kaprīzes

Es tikko atcerējos, ka ir tāda sajūta kā iemīlēšanās, ziniet, ja neviens neatgādina un ilgāku laiku neklausās mūziku ar vokālo pavadījumu, kurā nemitīgi kaut kādā veidā kāds tev cenšas par to atgādināt, tad piemirstas. Nu goda vārds! Varu likt abas rokas uz sirds un apzvērēt, ka mana sirds un dvēsele jau ilgāku laiku un aizmirsu, ka šādas jūtas vispār eksistē. Mazliet savādi, it kā. Bet es neesmu romantiskā varone no 18.gs. mīlasstāstiem, un arī negribētu būt.
Sapratu, ka ir tik viegli...gan aizmirst par svētās siržvienības eksistenci, gan par to, ka man tā varētu būt vajadzīga. Tā nudien ir vieglāk. Ellišķīgi ērti un izdevīgi. Jūtos kā zivs ūdenī.

Isn't it ironic?Just a little bit. Perhaps it may be so, maybe baby.

It's not too late for love.
But it's not the right season. Not yet.

Uzvilksim baltus, īsus šortiņus, atsegsim šokolādes kājiņas, ļausim havajiešu stila topiņam rotāt mūsu ķermeņa augšdaļu, pacietīsim papēžkurpju važas un laidīsim dzīvē.
Pēc smaga darba allaž pienāk laiks nodoties mežonīgām, spāņu kaisles pārpilnām un kubiešu ritmu pildītām izklaidēm.
Es mīlu. Mazliet sevi un vēl...savas dāmas ... un varbūt pat ļoti.