kaprīzes

Šodien piesēdos pie klavierēm, nu vilktin vilka, biju kaut kā joka pēc izdrukājusi divas dziesmas - U2 "With or Without you" un Vanessa Carlton "A Thousand Miles", tad nu ap tām arī rakarējos, protams, beigu galā kaut kā "netīšām" atkal uzdūros savām vecajām mīļajām notīm no Grīga un pie tā tad arī ķēros.

Sajutu iedvesmas vilni un sapratu, ka jāapsēžas pie datora, jāuzliek kaut kas no klasiskās mūzikas (droši vien ar čellu), tā arī izdarīju, tieši tādēļ šobrīd šeit arī rakstu.

Ak jel, tie laiki, kad es spēlēju, šķiet, mūžību atpakaļ pagājuši, aizgājuši un izgaisuši. Bet patiesībā, patiesībā, es čello lociņu noliku nost vien pagājušā gada septembrī. Cik savādi. Atceros, kā ilgojos, kā domāju, ka kādreiz tāltālā nākotnē noteikti pie čella atgriezīšos, ka visa skatuves dzīve ir atstājusi manī neizdzēšamas pēdas sirdī un alkas pēc mūzikas uz mūžu mūžiem. Bet tagad. Es tā padomāju un sapratu, ka pēc čella stīgām neesmu ilgojusies jau ai ku' sen. Tāda sajūta...Vainas sajūta. It kā - nu kā es tā varēju! Un pat prātā tā doma par to, ka tad, kad man būs 30 es atkal spēlēšu un mācīšos privāti un tā un arī šitā. Bet....Bet, bet, bet... Nekā jau vairs nav.

Savādi, tik sasodīti savādi. Es pēkšņi esmu kļuvusi vai gluži cits cilvēks.