un viss. man pilnībā apnika. es jau lieku derības, vai gadījumā akadēmija no manis līdz piektdienai negribēs vēl kaut ko. man nav ne mazākās sajēgas, kā ir jāspēlē tas baroka ģenerālbasa improvizācijas ieskaites Baha korālis, ja starp basu un balsi ir trīs cipari, un neviens no viņiem nevienojas ar balsi! un vispār - vai tad tiešām viņiem (tiem lielajiem, superīgajiem, kikēsīgajiem ģēnijiem) bija tāds slinkums, ka nevarēja ņemt un IZrakstīt smuki pa notiņām? nebūtu man vismaz šis murgs tagad jādara.
ak jā - gulēt? aizmirsti, austra. jau atkal attopos pie tā, ka man (kā kafijas nedzērājam) šinīs dienās ar trim krūzītēm kafijas ir par maz. un vēl visādi red buļļi un kaudzēm, kaudzēm nepadarītu lietu. joprojām uz galda stāv vēstule kārlim. nepabeigta, protams. (piedod, kārli)
un viss - man ir apnicis, apriebies, pilnīgi sajucis viss. un viss. un punkts. !!!
piektdiena ir tepatām, tepat blakus, bet viņa ir tik nolāpīti pretīga, ka es atdodu savu miegu, lai spodrinātu šīs piektdienas piemiņu. es spodrinu pasauli, jo es taču vairāk staigāju, vairāk elpoju, vairāk kustinu gaisu, un mēs visi esam šainīgi. bļļļāāāāviens!
un šodien? mums ar rogu ir jubileja, liela un skaista (ne apaļa), bet man šodien bija tieši desmit minūtes brīva laika, lai viņu satiktu.
un atkal pīpēju.un sestdien dārziņu salidojums. phe! neko negribas.

(vismaz sapņi man kolosāli. tādi, ar kuriem neizgulēties. bet jautājums, vai ar mana ķermeņa izbaudītajām miega stundām pietiek IZGULĒŠANĀS fakta apstiprināšanai, ir aktuāls. nezinu..)