jāatmet salmans, grāmata mani iesūc un atkal nelaiž vaļā, nogulēju stundas divpadsmit, jēgas nekādas, murgi un nepamošanās, kaut kādi jocīgi vīrieši un zaļas pļavas, dzīvot pa vidu, tikai neatņemties, izlaist caur sevi un dot tālāk, un kāpēc ir jājūk no grāmatas, es nezinu, notis nelien laukā, vakar klausījos (un skatījos) vāgnera tanheizeru, nu nē, tikai uvertīras vāgneram jaukas, bet spēks visā tik liels, ka nesaprast, kur manī tāds? thanosam taisnība, maiņas un problēmas mani darīs lielāku, ielieciet mani zem jumta ar klavierēm un ūdeni, nelaidiet vaļā, man ir jākoncentrējas, man ir jādomā līdzi un pie pirmajām kļūdām jānospļaujas, es mainu koncepcijas pie katra soļa, tikai doma paliek tā pati, izvēlies, austra, izvēlies, neaizej, bet asini zīmuļus, asini prātu un notis, tu dzirdi iekšā, es zinu, bet iemācies izlikt, iemācies parādīt, atrodi valodu, uztaisi jaunu, dari, dari, dari

rīts pienāca trīs reizes, ar modinātāju, ar rogas zvanu un pusvienos. un atkal gribas mainīties, bet par ārieni vajag aizmirst, tas nav cilvēks, tā ir čaula, kas liek domāt par cilvēku. nu nē, mana ārišķība ir neārstējama, lieciet mani mierā, es būšu tas, kas es būšu. tagad ir laiks to pateikt. vide ir svarīga, manu vidi veido tālumi, kurus sevī esmu atstiepusi līdzi, tikai nepazaudēt un turēties

zemestrīce