| 8:36p |
Psihiatrija 11/ Bērnu psihiatrija
Turpinu rakstu sēriju/ieskatu saistībā ar savu topošo grāmatu par psihiatriju Latvijā.
Šodien izpētīju, ka par bērnu psihiatrijas pacientiem, caurmērā, zinātniskajā literatūrā
min bērnus no 9 gadu vecuma. No tā vecuma bērns pats spēj raksturot savas izjūtas pietiekami
niansēti, lai viņa vēstīto varētu uzskatīt par "drošu ziņu", un tas būtu rakstāms pacienta lietā.
Personības traucējumu diagnostika attiecas arī uz bērniem no 9 - 18 gadu vecumam, taču
pētījumi rāda, ka pubertātes vecums ir laiks, kad jaunais cilvēks izmēģina
dažādus pielāgošanās mehānismus ("coping") realitātei.
Šajā laikā - 9 līdz 14 gadi, formāli skatoties, visvairāk cilvēku
atbilst kādam no personības traucējumu kritēriju aprakstiem.
Taču lielākā daļa cilvēku līdz 28 gadu vecumam atrod
efektīvākus afekta regulēšanas mehānismus un, ja tā var teikt, no
sava ne-efektīvā rakstura izaug.
No otras puses, tas nozīmē, ka, ja pēc 28 gadu vecuma aizvien ir kāds
personības traucējums, tad iespēja no tā izaugt ir relatīvi minimāla.
Dažādi psihoterapijas veidi palīdz dažādiem personības traucējumiem.
Tomēr, lai pacients kvalificētos terapijai, ir jābūt spējai verbalizēt
savas sajūtas un emocijas, tāpēc pacienti ar aleksitīmiju rada grūtības terapijai,
taču tas ir atkarīgs no terapeita, vai viņš/viņa prot iegūt informāciju
no šādiem pacientiem "aplinkus veidos". Īsāk sakot, tikai terapeita
kvalifikācija nosaka to, cik viņš/viņa spēj palīdzēt un kam.
Līdzīgi ir ar bērnu psihoterapiju. Terapeitam ir jāspēj izveidot
droša vide, drošas attiecības, cieņpilna komunikācija ("rapport"), lai veidotos
terapijas videi atbilstošs kontakts.
Ļoti daudz iespēju pēdējās divās desmitgadēs dod tehnoloģijas. Ar analīžu
rezultātiem var veikt korelācijas starp dažādu hormonu, kā serotonīns, dopamīns, dzimumhormoni, kortizols u.c. saistību
ar personības traucējumiem un traumatiskiem gadījumiem, kad pacients afekta stāvoklī dara vai mēģina izdarīt
destruktīvas darbības.
Tehnoloģijas nodrošina arī smadzeņu attēlu izpēti un citu instrumentāriju, kas dod papildus informāciju pacienta iztaujāšanai,
kas bērnu gadījumos var būt īpaši noderīgi.
Daudz ieguldījuma pēdējās desmitgadēs dod arī starpdisciplināri, medicīnas ietvaros, pētījumi.
Zīdaiņu pētīšana dod informāciju par iespējamo bērna raksturu, dod iespēju pievērst uzmanību
bērna potenciālajiem izaicinājumiem jau daudz agrāk, pirms bērns nonāk bērnudārzā.
Terapijas laikā bērnam jārada droša vide, kurā bērns atrodas emocionālā stāvoklī,
ko zīdaiņu pētnieki sauc par "pasaules izpētes stāvokli", kurā bērna fiziskās
un emocionālās vajadzības ir apmierinātas, un bērnam ir resurss un drošība
izpētei.
Tādejādi stāvokļi, kas tiek novēroti pie zīdaiņiem, tiek pārnesti uz pusaudžiem, un
nelabvēlīga vide mājās vai skolā tiek skaidrota kā viens no galvenajiem iemesliem grūtībām
mācīties. Lai arī izklausās pašsaprotami, paralēles ir daudz dziļākas un niansētākas zinātniskajā literatūrā.
Bērnu psihoterapijai var būt strauji un labi panākumi, ja atrod atbilstošu pieeju un speciālistu.
Mēdz pietikt tikai ar 16 terapijas reizēm (vienreiz nedēļā), lai bērnam izstāstītu, kāpēc viņš
vai viņa reaģē tā, kā reaģē, un tas ir ok, taču to var mainīt.
Ja bērns spēj jau 9 - 18 gadu vecumā nospraust sev terapijas mērķus un palikt tiem
stingri uzticīgs, tad terapijai ir liels pamats nest augļus.
Bērnu gadījumā bieži informācijas sniedzēji ir arī vecāki, klases audzinātāji un skolotāji, un/vai
interešu pulciņu vadītāji.
Kopaina veidojas, ja visi iesaistītie dara savu darbu atbildīgi
un ievēro anti-bulinga vadlīnijas savā ikdienā. Ja pamana bērnus, kuri neiekļaujas grupā vai
izrāda neapmierinātību ar grupas/telpas/klases vidi.
Tieši atbildīgs aprūpētājs ("caregiver") - pieaugušais visās bērna ikdienas vidēs ir stūrakmens
veselīgai personībai bērnā.
...
***
Šajā nodaļā laikam man kā skolotājam ir visvairāk ko teikt, tikai līdz šim es nebiju
šo visu pētījis no psihiatrijas skatpunkta. |