| 10:21p |
Mans draugs ir tas, kam spārni straujāki kā bezdelīgai
Šodien pievarēju 630 lpp. garo grāmatu par jauniešiem.
Četrās dienās apmēram 500 lpp - lasot visu laiku autobusā, ceļā no Pļavnieki -> Torņakalns -> Baloži un atpakaļ.
Tas, kas tur teikts: "Cilvēkam jābūt veselam, stipram, laimīgam, tikai tad ir vērts dzīvot!"
un
"Septiņpadsmit gadus vecam cilvēkam ir septiņi kalni ticības un septiņas jūras mīlestības...
kādi burvju vēršu gan izlok šīs jūras? Kādēļ gan dažam cilvēkam to pietrūkst?
Kādēļ viņš nomirst tukšs un nabags?"
un
"Mana gaišā debess mala
Kopš es tevi apjaust sāku,
Pretī eju tev bez gala,
Klāt nekad Tev nepienāku...
Kad reiz tālo gaitu beigšu
Nenosirmojis vai salauzts,
Atvadoties paldies teikšu
Manai gaišai debess malai!"
- Arvīds Skalbe
Grāmatas beigās, pārdzīvojusi nervu sabrukumu, ārstējusies sanatorijā, jaunā 18 gadīgā meitene atgriežas dzimtajā pilsētā, lai ar bērnības mīlestību kopā
veidotu dzīvi, nevis paliktu Rīgā, mācoties "augstās zinības".
Grāmatas izdošanas gads - 1958.
***
Ko darīt man, ka bērnībā nevienas nemīlēju, tik grāmatas vien?
Visas, kas mīlēja mani 10 - 18 gadu vecumā, pasaules vējos ārzemēs klīst, tās vairs rokā nesadzīt.
Ģimenes laime - vienkāršākais ceļš, taču ir arī citi ceļi... |