| 3:33p |
Izglītība un bauda/sajūsma
Lasot grāmatu "Skolotāji" atmiņā nāk tas, ka māte tiešām man ir centusies iemācīt gandrīz visu, ko prot.
Viņa ir strādājusi, hronoloģiskā secībā:
par vietu ierādītāju kino
par mūzikas skolas skolotāju
par instrumenta spēlētāju (čells un klavieres)
par žurnālisti
par notāru biroja darbinieci
par pasniedzēju JVLMA
par projektu vadītāju
par muzeja darbinieci
Taču visu dzīvi viņa gribēja nodarboties ar zinātni. Tikai muzejā mazliet, apmēram 5-10% apjomā, amata aprakstā bija ietverta zinātniska darbība un piedalīšanās konferencēs.
Man pašam nav bijis tā, ka es būtu visu mūžu gribējis kaut ko vienu.
Bērnībā gribēju būt matemātikas profesors.
Pēc tam programmētājs.
Pēc tam angļu valodas skolotājs.
Pēc tam pasniedzējs augstskolā.
Par šaha treneri sāku strādāt, jo vajadzēja naudu.
Arī datorus laboju ilgu laiku, jo tā varēja relatīvi viegli nopelnīt.
Ar tulkošanu pelnīt ir sanācis minimāli, taču tulkot man ļoti patīk.
Šobrīd strādāt matemātikas metodikas izstrādē šķiet reāls mērķis tuvāko 10 gadu laikā.
Kad lietuviešu meitene intervijā jautāja, kas es esmu, atbildēju, ka mācu skolā 3 priekšmetus un rakstu grāmatas.
Man dzīvē vislielāko baudu sagādājusi garīgā attīstība un grāmatas, man šķiet.
Kad es paņemu rokā vērtīgu grāmatu, pat ja tas ir 1976. gada uzdevumu krājums kombinatorikā, mani pārņem sajūta, ka es esmu atradis dārgumu lādi ar briljantiem.
Šī sajūta man radās, kad iemācījos lasīt 4-5 gadu vecumā, un vienmēr ir palikusi.
Es gribu rakstīt grāmatas, kas sagādā BAUDU citiem. |