| 1:47a |
Par depresiju
Privātskolniecei ir jāgatavojas uz 12.klases eksāmenu latviešu valodas priekšmetā.
Pēdējā grāmata, ko viņa ir izlasījusi, ir "No longer human", japāņu klasika par cilvēku, kurš
ir morāli pagrimis, traumēts, depresijā, kuram daudz kas riebjas, kurš uzskata, ka ir zaudējis visu cilvēcību.
Viņa grib studēt psiholoģiju. Es arī vidusskolas pēdējā klasē apsvēru studēt psiholoģiju.
Grāmatu ir sarakstījis Osamu Dazai - rakstnieks, kurš pats no 20 gadu vecuma regulāri veica pašnāvības mēģinājumus,
līdz viņam tas 39 gadu vecumā sanāca.
Man pašam apmēram 15 gadu garumā bija regulāras depresijas epizodes, taču pašnāvību gan nemēģināju taisīt.
2015. gadā man bija pēdējā epizode, un kopš tā laika, visticamāk, es tomēr esmu sapratis, ko šī slimība man gribēja iemācīt.
***
Cilvēki, kuri slimo ar depresiju dalās vismaz divās kategorijās - vieni mokās daudzus gadus un nomirst pāragri. Vai nu no pašnāvības mēģinājuma, vai alkoholisma/narkotiku lietošanas,
vai kā citādi. Otra kategorija ir tie, kas vienā brīdī saprot, kas ir bijis jāsaprot, un viņiem dzīvē vairs nav depresijas. Lielākoties tad viņi ir ļoti pateicīgi, ka
ir izdzīvojuši.
Mana garīgā skolotāja arī ir izdzīvojusi pēc vairākiem pašnāvības mēģinājumiem, depresijas un klīniskās nāves.
Citādi jau par garīgo skolotāju apmēram 40 gadu vecumā nebūtu kļuvusi.
***
Ko es vēlos pateikt - mēs varam ķidāt negatīvo, varam pētīt sociopātus, narkomānus un citas padibenes, un daudzi tā arī dara jaunībā, jo grib saprast. Šādi
cilvēki ir tik sveši, ka empātisks jauns cilvēks grib saprast, kāda notikumu ķēde viņus tādus ir padarījusi. Taču tādu grāmatu var izlasīt vienu, divas (dažiem vajag simts), līdz paliek skaidrs,
kādas traumas bērnībā tipiski rada kāda tipa cilvēkus viņu jaunības gados. Nav ideāli ļauna cilvēka, taču arī ideāli labu cilvēku ir maz.
Taču, kad ir apgūta pieredze, kā nevajag dzīvot un domāt, kad traumas ir sadziedētas, kad esam tikuši ārā no upura sindroma, kad sākam
novērtēt katru dienu, katru stundu tās iespējas, ko šī pasaule mums dod - tad mēs izvēlamies lasīt to, kas vairo cilvēcisko, mīļo, labsirdīgo, silto.
Es noteikti esmu pateicīgs saviem vecākiem, ka man apmaksāja psihoterapiju no 14 gadu vecuma.
Esmu pateicīgs tiem terapeitiem, kas mani centās saprast, ne tikai uzklausīt.
Esmu pateicīgs tai skolas psiholoģei, kura saprata, ka "ar mani netiks galā", taču deva lasīt tādas grāmatas,
kurās bija par cilvēkiem, kuri ir izdzīvojuši. Man tad bija 17 gadu. |