| 2:11a |
Medus
Tas notika laikā, kad Širdi Sai Baba bija savas miesiskās dzīves otrajā pusē. Tajā laikā arī piedzima slavenākais Indijas matemātiķis Rāmānudžans, un dzejnieks Tagore tikko bija pabeidzis skolu.
Taču varbūt tas notika tad, kad kāds cikls bija tikko sācies un daudzi centās neaizmirst to, kas bija zem gruvešiem. Vēl Nikola Tesla nebija viesojies Indijā pie sava skolotāja Svami Vivekānandas, vēl pusgadsimtu Indija bija zem Britu jūga.
Vieta, kurā bija iespējams viss. Laiks laukos, naturālajā saimniecībā, kopjot lopus, miera laikā.
Atceroties to laiku, gribas iesaukties, bet kur tad politika? Kad cilvēce varēja nerēķināties ar politiku? Kad vēl nebija uzceltas pilsētas? Vai arī, kad vēl nebija neviena varaskāra cilvēka?
Taču mēs koncentrējamies uz stāstu, kurš rit cauri gadsimtiem, kuram ādas krāsa, reliģija, valsts piederība un kastas piederība ir sekundāras vai pat marginālas lietas. Ar milzīgu pateicību uzlūkojot vismazāko zāles asniņu, ko govs ar raupjo mēli apēd.
Šādā mītiskā laikā piedzima divas mazulītes, un tās mēs ieraugām bērnu pieskatīšanas namiņā netālu no upes. Aukle rosās pie drēbīšu izžaušanas, paralēli vārās ēdiens.
Mazulītes bija sarunājušas piedzimt vienā vietā un laikā, gluži kā iekāpt vienā vilcienā uz galastaciju “Mokša”. Viņas raudāja, ēda, čurāja un smējās, smaidīja un māja ar rociņām, ieraugot taureņus.
Taču tas, ko viņas prata vislabāk, bija izlikties, ka viņas ir ļoti parastas un vienkāršas. Viņām bija paveicies piedzimt braminu kastā, taču tik un tā kā sievietēm dažas iespējas tajā laikā un vietā viņām bija liegtas.
Sēžot uz mākoņa maliņas viņas gan bija izplānojušas visu sīki, jo sīki.
Ir apstāklis, kas vienlaikus visu ierobežo un visu padara dzīvu – brīvā griba. Viņas divatā ieradās, lai būtu meitenes, jaunietes, sievas, mātes, vecmāmiņas, lai piedalītos lūgšanās, lai uzturētu savu dzimtu tīru.
Viņas gribēja censties panākt, lai cikla beigās piedzimtu bērni, kuri būtu bez dēmonisko enerģiju klātbūtnes. Viņas varēja transformēt, transmutēt un rezonēt, skaitīt mantras un lūgšanas, taču, ja viņu mazbērni ķildojās, tad tā bija viņu atbildība.
Viena cikla laikā izveidot gaismas dzimtu bija diezgan titānisks uzdevums.
Kam to vispār vajadzēja? Dievcilvēks no putekļiem atšķiras ar to, ka pēc izvilkšanas cauri melnajam caurumam no viņa paliek pāri tik daudz, lai atjaunotu Monādi. Putekļus nav jēga stiept uz turieni.
Indijā svētie bieži dzīvoja simts gadus. Arī tajā laikā. Viņu mērķis bija iedot savu mācību savām meitām tik fundamentāli, ka viņu mazmeitas to dzirdētu dzidrā un vienkāršā valodā, kas pat pilnīgi citā realitātē skanētu viņu dvēselēs kā gongs uz rīta lūgšanām.
Sievietes Indijā dzemdēja bieži, un tāpēc mācībai bija jābūt koncentrētai, lai tās pietiktu visiem dzimtas locekļiem. Cikls kā pamats mītiskajai pasaules uztverei.
Kali juga beidzās. Satja juga kā spoži vārti gaidīja, kad cilvēki būs gatavi tos atvērt.
Tik daudzi dažādi guru Indijā ir runājuši par sievietes lomu sabiedrībā. Mazulītes saprata, ka viss tāpat ir atkarīgs no līdzcilvēku vidējās apziņas. Savās mājās, savā ciematā viņas ātri parādīja, ka ir centīgas, dievbijīgas, viņu klātbūtnē it kā nejauši notiek brīnumi. Taču viņas zināja, ka Indijas citos štatos tāpat cilvēki dzīvos pēc savām parašām. Viņiem būs citi guru, citi svētie. Viņi atbrauks ciemos uz svētkiem, klanīsies, bet paliks uzticīgi saviem elkiem. Tur atlika tikai pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir.
Tev ir divas rokas, mēle un kājas, lai būtu īstajā vietā, teiktu īstos vārdus un darītu, pirms Tev prasa, nojaušot, kas vajadzīgs.
Latviešu valodā ir divi vārdi “necilvēcisks” un “necilvēcīgs”. Pirmais apzīmē parastajam mirstīgajam pārmēru grūtu darbu, prasības pēc varonības, visu savu intelekta, drosmes, gribasspēka spēju sakopošanu leģendāriem darbiem. Otrais vārds apzīmē ļaunumu, cietsirdību, nežēlību.
Katra varonība sākas ar izglītību un rakstura kaldināšanu. To pirmos piecus gadus dara katra bērna māte. Lai ko iemācītu, pašai ir jāseko ideālam, ko gribi iedot bērnam. Mazulītēm bija vieglāk, jo viņām bija atmiņas no “skaistajām zemēm”, kurās cilvēkveidīgas būtnes dzīvoja citā realitātē pēc citiem likumiem mierā un saticībā.
Tomēr visi bērni pie upes spēlējās kopā. Visus noganīt nebija iespējams. Kāpēc vispār censties, ja tāpat tikai veiksmīgu sakritību virkne novestu pie mērķa? Jo šī virkne sākas ar disciplinētu, regulāru rīcību. Tavējo.
Tā viņas mācīja un runāja, un cilvēki nāca skatīties, kā viņu ciemats uzplaukst, jo cilvēki pateicībā nesa dāvanas, bet viņas tik teica: “Mīliet savus bērnus tāpat kā jūs mūs pielūdzat, praktizējiet Sai Babas no Širdi mācību, jo kalpojot savām ģimenēm, jūs kalposiet dievam”.
Par laimi cilvēki tajā laikā Indijā bija pateicīgi, un to uztvēra kā dieva dāvanu, kad kāds avatārs, guru vai svētais vīrs bija piedzimis tieši viņu ciematā. Viņi svinēja svētkus biežāk, sajuta rāmumu sirdīs, pateicās saullēktā un saulrietā.
Varbūt kāds teiktu, ka viņi bija dažādās pakāpēs nabagi, salīdzinot ar aristokrātiju Eiropā, taču patiesībā bija tieši otrādi. Viņiem nebija iespēju un vilinājuma iedzīvoties uz otra rēķina, spekulēt, mahinēt, viņus nekārdināja Mamona spīguļi. Jā, varēja pielīst Britu varai un uzkalpoties, lai saņemtu dažādus labumus, taču tas laucinieku apziņā bija kā Indijas piesmiešana, mātes Indijas zaimošana.
Viņu dzīve pagāja darbā, lūgšanās, svētkos, bērnu audzināšanā, apdāvinātākos sūtīja skolās un universitātēs. Tu varēji gribēt daudz un palikt gribot, bet varēji visu mūžu slavēt dievu par to mazumiņu, kas Tev ir, un Tev tika dots vēl un vēl – veselīgi bērni, pienīgas govis, labsirdīgs vīrs, saticīga vīramāte, labvēlīgas draudzenes un paziņas, sakoptas ielas visā apkārtnē, ražīgi lauki…
Cikla beigas zīmīgas ar to, ka iespējas grēkot dažādos veidos strauji palielinās, kamēr lūgšanu nami tiek nojaukti un to vietā uzceļ lielveikalus ar precēm, kurās nav prānas.
Mazulītes to redzēja un izdomāja triku. Viņas materializēja skaistu karafi, kurā uzglabāt vīra un sievas savstarpēji radīto dievišķo enerģiju, ģimenes nektāru.
Ar šo nektāru tad iezieda gan topošās māmiņas vēderu gaidību laikā, gan pašu jaundzimušo pēc dzemdībām, lai daudzkāršotu gaismas aizsardzību.
Tomēr šajā visā bija kāds āķis, un tas bija tāds, ka šāda artefakta darbībai bija jābūt saskaņā ar visiem kosmiskajiem likumiem, ar planētas Zeme pašas vēlmēm, ar gaismas skolotāju norādījumiem un, galu galā, brīvo gribu.
Karafe bija tikai viena. To nodeva tai mazmeitai, kura parādīja vislielāko centību rakstura izkopšanas mācībās. Pēc tam šī mazmeita nodeva karafi tālāk nākamajai mazmeitai. Tā saglabājās gaismas dzimtas pēctecība. Tā sākās ar plānu uzreiz pēc cikla beigām, jaunā cikla sākumā, radīt gaismas dzimtu, kas spētu saglabāt savas kalpošanas tīrību.
No vienas puses, Indijā visa Braminu kasta bija izveidota ar līdzīgu mērķi.
Ar apkārtceļiem, ar paklupšanu dažādos grāvjos, ar ātras baudas vilinājumiem bramini regulāri nogāja no ceļa, daži atgriezās, daži visu dzīvi palika ejam asuru ceļu. No otras puses, šī visa bija liela spēle, un mazulītes bija iemiesojušās, lai pamēģinātu ko jaunu un kvalitatīvu.
Lielo ciklu beigās mazie cikli garumā saīsinās, un jauni, radoši veidi, kā uzstrādāt darmu šiem jautrajiem ļaudīm no skaistajām zemēm bija parocīgs veids, kā pārliecināt skeptiķus, ka planēta Zeme ir tā vērta, lai tajā veiktu ģenerāltīrīšanu utilizācijas vietā.
Pat tad, kad Tu atceries, kas Tu esi, pat tad, kad ar katru elpas vilcienu ieelpo litriem tīras universa gaismas, Tev ir jāspēj par šo pieredzi runāt, rakstīt, to nodot citiem, kam vēl nav tik smalkas jušanas. Tev jāsaprot cilvēki, lai būtu par Avatāru. Tieši to mazulītes mācījās, esot ceļojumā vienas dzīves garumā Indijā.
Triks ar karafi kuru katru paaudzi varēja ciest strupceļu, jo tikai kalpošana ģimenē varēja uzpildīt to. Laba runāšana par savu vīru, laba darīšana savai sievasmātei, patiesa interese par saviem otrās pakāpes brālēniem. Pajautā dievam, kā Tu šodien vari izdarīt kaut labu, un viņam būs miljons pareizu atbilžu.
Viss sākas ar vārdu. Runā ar savu patieso būtību, runā ar savu dvēseli. Uzdod bieži jautājumu arī citiem, ko Tu vari viņiem labu šodien izdarīt. Arī viņi ir mīlestības iemiesojumi.
Indijā Rietumi nespēja pilnībā pārņemt kultūru nekad, un tas pasargāja daļu jauno cilvēku. Viņi tāpat, pat cikla beigās, meditēja, spieda sarkano punktu uz pieres, slavēja Situ, Sarasvati un citas mātes. Arī latviešiem kādreiz bija dažādas mātes – Zemes māte, Vēja māte un citas, taču Rietumi pārņēma kultūru tik pamatīgi, ka palikušas dažas.
Un tā pienāca cikla beigas. 2015. gadā, septītajā paaudzē pēc mazulītēm, nāca šajā Saulē meitenīte, kam viņas vecmāmiņa nolēma nodot tālāk karafi.
Visas Indijas dievbijīgās sievietes sešas paaudzes pirms viņas bija sargājušas valsts godu, valsts, kurā sieviete tiek cienīta, atbalstīta, godāta, aizsargāta.
Viņa arī bija braminu kastā. Viņai bija labākā izglītība, ko vecāki un vecvecāki spēja nodrošināt. Viņu viņas dzimta mudināja dziedāt, dejot, būt radošai, spēlēt teātri. Viņai bija draugi un sarunu biedri, kas paaugstināja viņas apziņas līmeni. Viņa prata draudzēties ar zēniem, saglabājot distanci un pašcieņu. Viņas vienaudži viņu cienīja par sevis nešanu ar grāciju, ar labvēlību, ar līdzjūtību. Viņai bija visas iespējas izvēlēties savu profesiju. Viņa sekoja intuīcijai un jau agrā bērnībā zināja, ar ko kalpos sabiedrībai.
Viņai nedraudēja, ka vecāki iebilstu pret precībām, jo vecāki paļāvās uz meitas sirdsskaidrību. Viņa aiz cieņas pret vecākiem un savu dzimtu tomēr vienmēr iepazīstināja savus sarunbiedrus ar saviem radiniekiem. Viņai nebija bail, ka viņu kritizēs viņas izvēļu dēļ.
Viņai bija brīvība studēt citā pilsētā, iegādāties savu auto un savu Zemes gabalu.
Viņa nebija avatārs kā mazulītes, taču skaidri apzinājās savu misiju, saņemot karafi. Viņa zināja, ka tas ir liels gods, jo viņai bija gan māsas, gan citas radinieces, kuras arī varēja tikt izvēlētas gaismas dzimtas lāpas nešanai.
Dažreiz viņa klausījās mūziku par daudz, un tad stingrais tēvs norādīja, ka ir jāmācās. Dažreiz viņa pārmēru ietekmējās no tā, kas bija populārs internetā, un tad tante viņai norādīja, ka Indijā ir ajūrvēda, diētas var sameklēt tur, vai doties uz konsultāciju pie speciālista, nav jāskatās Tik-tokā. Un vispār, mīļais bērns, diēta desmit gadu vecumā?!
Dažreiz viņas vectēvs uz viņu sakliedza, kad redzēja, ka viņa atkal jau skatās telefonā, nevis mācās, ada vai lasa svētos rakstus.
Dažreiz kāds radinieks ģimenes saietā uzliek viņai roku uz pleca un jautā:
“Ko Tu vari ieteikt? Man ir problēma ar savu meitu…” Viņai, desmitgadīgai meitenei, ir jāspēj sniegt atbilde, jo viņa ir izvēlēta par gaismas dzimtas turpinātāju.
Viņa nevar runāt to, ko nedara pati.
Viņa nevar runāt to, kam netic pati.
Viņa nevar runāt to, ko nejūt kā patiesību.
Viņa var runāt tikai tad, kad caur viņu runā kāds cits. Viņas augstākā daļa kā minimums. Viņas mīļākā gaismas skolotāja. Viņas kopējā gaismas pieredze, ko uzkrājusi viņas kosmiskā dzimta daudzu iemiesojumu laikā.
Kāda milzīga atbildība. Sakrāt karafē nektāru tik daudz, lai būtu ar ko sargāt nākamo paaudzi. Turklāt atstāt tādu ietekmi uz savu vīru, lai arī viņš vairotu šo nektāru. Rādīt viņam labo piemēru, kā to māca Sai Baba.
Viņai šobrīd ir tikai desmit gadu. Viņa ir piedzimusi fantastiskā laikā, kad galaktiskā rītausma tuvojas galaktiskajai dienai, un Brahma gatavojas jaunu visumu celtniecībai.
Mazulītes piedzīvoja daudz skaista ceļojuma uz planētu Zeme laikā. Viņas piedzīvoja Satju Sai Babu un Sai Babu no Širdi. Viņas redzēja, kā laika upe ietek pati sevī, taču šoreiz mazas straumītes veido jaunus ceļus gaismas audumā.
Viņas sajuta gandarījumu par visu to mīlestību, ko viņu ierašanās sekmēja ļaužu sirdīs. |