| 10:05p |
Siliņi. Triptihs.
Iesākumā bija sapnis par profesionāla mākslinieka dzīvi.
Es viņus iepazinu, kad viņi tā realizācijā bija tikuši jau ļoti tālu – līdz pat Jaņa Rozentāla mākslas skolai. Viņi mācījās otrajā kursā. Tas nozīmē, ka viņi no piecu gadu vecuma bija zīmējuši jau divpadsmit gadu gandrīz katru dienu. Mani ar viņiem iepazīstināja klasesbiedrene, kura pati ar ilgām un skaudību uz visiem, kas bija tikuši iekšā Rožos, nolūkojās. Viņa, mana klasesbiedrene Anna, pati pārdeva ziedus pēc mācībām un apmeklēja visus kultūras pasākumus, ko vien varēja atļauties.
Varbūt pat labi, ka es viņus iepazinu, kad viņi jau bija viens otru atraduši. Viņus sauca Jānis un Ieva Siliņi. Viņi viens otru sagaidīja mākslas skolā.
Varbūt tas bija prozaiski, bet abi iestājās bērnu mākslas skolā ar mērķi kļūt par gleznotājiem. Abiem bija tas lielais spīts, kas parasti pamatā ir lielām darba spējām. Abiem paveicās ar vecākiem, kas atbalstīja viņu centienus.
Redzot, cik ļoti Ieva cenšas un ar aizrautību pilda mājasdarbus, Jānis arī vairāk centās. Sākumā Ieva to uztvēra kā zēnisku izrādīšanos, taču pamatskolas vecāko klašu laikā viņi atrada kopīgu valodu, atrada viens otru par motivējošu faktoru un sāka draudzēties.
Labā ziņa bija tā, ka abu jauniešu vecāki arī labi sapratās un atbalstīja viņus. Abas mammas bija nospriedušas, ka šīs attiecības nāks viņu nākotnei par labu, un tām tika dota zaļā gaisma.
Pēc četru gadu intensīvas mājasdarbu pildīšanas, skatēm, plenēriem, ārzemju ceļojumiem, konkursiem, bērnu izstādēm, es viņus satiku. Viņi bija sazīmējušies kopā.
Katram savs stils, jo Ieva gleznoja teātri, atrakciju parkus, svētkus, dabu, pilis, balles, kamēr Jānis gleznoja zirgus, suņus, vilcienus, rūpnīcas, ostas. Kā darba diena ar svētdienu – Ievai patika svētki dabā, kamēr Jānim patika veclaicīgu darba centru attēlošana. Vietas, kur vienmēr ir bijis darbs – ostas, stacijas, tirgi, amatnieku kvartāli. Arī eksotiskas darba vietas kā polārā stacija ar suņu pajūgiem.
Latvijā var apprecēties sešpadsmit gadu vecumā ar vecāku atļauju, un viņi pēc tam, kad bija pietiekami daudz sāls kopā apēduši, skiču sadedzinājuši, izkliegušies, pārvarējuši kautrību, turējuši viens otra roku mēnesnīcā, bijuši izjādē naktī pie jūras, un vispār pieredzējuši trīspadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumā tik daudz ko ar vecāku gādību, apprecējās, jo tas atviegloja dzīvi ārzemēs. Arī septiņpadsmit gadu vecumā, kad bija jāņem numuriņš ar divguļamo gultu.
“Dod muguru!”, Ieva sauca. “Ņem!”, Jānis atbildēja. Viņi apsēdās ar mugurām kopā Gaujas krastā un zīmēja dabu. Blakus, Cīrulīšos, Ievas vecmāmiņai bija vasarnīca. Ja Tu esi mākslinieks, Tev vienmēr ir ko pie dabas darīt. Katrs ziediņš, strautiņš kļūst citādāks. It kā Tu redzētu divsimt krāsās, nevis ierastajās varavīksnes septiņās.
Viņi gribēja daudz, un, tikpat labi, var teikt, ka mazumiņu. Lai var arī pieaugušā vecumā iztikt ar gleznošanu. Lai nav jāstrādā reklāmā, dizainā vai vēl citur, kas saistīts ar komerciju. Lai ir autarķija.
Viņi gan bija naski un pārdeva visu, ko radīja, jo krāsas, zīmuļi un otras, audekli, pat benzīns līdz dabas objektiem, viss maksāja naudu. Viņi lika miniatūrus darbiņus ss.com portālā. Brauca uz ārzemēm ar somām, kurās bija mazas, astoņi reiz desmit centimetru, glezniņas. Dažreiz arī veidoja pastkartes ar tušu.
Kad viņiem paliks astoņpadsmit, viņi noteikti brauks uz Milānu, Itāliju gleznot ielās. Tas tur bija atļauts, ja ieguva pašvaldības licenci. Sestdienās Milānā notika mākslas tirdziņš “Fiera di Sinigaglia” no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā. Tur varēja daudz ko pārdot, tā stāstīja viņu mentori Rožos. Konkurence, protams, liela, taču iespējas vienmēr ir.
Taču tas viss ir darbs, darbs un vēlreiz darbs. Viņi abi bija sākuši dedzīgi zīmēt piecu, sešu gadu vecumā, un viņiem piemita talants. Pat ja daudzās bērnu mākslas skolās uzņem tikai pēc ceturtās klases, viņi bija vecākiem izlūgušies jau agrāk. Piemēram, ir bērnu studijas gleznošanai un zīmēšanai kā BJC “Daugmale” jau no piecu gadu vecuma. Ātrāk vai vēlāk vecākiem nākas meklēt privātās nodarbības, grupu nodarbības, kamēr pienāk laiks iet īstajā mākslas skolā. Taču visvairāk var iemācīties tieši piecu līdz divpadsmit gadu vecumā, kamēr parastajā skolā vēl nekā pārāk grūta nav.
Trīspadsmit gadu vecumā daudziem arī sākas pubertāte un hormonu vētras, dumpinieciskums un gražošanās. Meitenes pavada laiku, skatoties Youtube pamācības kā klāt kosmētiku, kādu oriģinālu apģērbu sakombinēt, ko jaunu izdomāt, lai būtu interesanti. Zēni grib citus pārspēt, grib būt savā bariņā cienīti un atzīti.
Taču Jāņa un Ievas vecāki, pēc iepazīšanās savā starpā, nosprieda, ka daudz ko varētu atvieglot, ja bērniem ļautu savā starpā dzīvoties visu laiku. Viņi grib vienu un to pašu – būt laimīgi, attēlojot to, kas tiem sirdī, fantāzijā, kas ir svarīgs. Lai to panāktu, ir ļoti daudz jāstrādā vecumā, kad citi spēlē datorspēles, leļļu māju vai iegādājas pirmo sunīti.
Profesionālā māksla pieradina bērnu pie darba jau pirmsskolas vecumā. Citādi nekā nav. Ar pliku talantu var dabūt bērnu konkursā pirmo vietu, pieaugušo atzinību, bet šajā mākslīgā intelekta laikmetā pat maģistra vai doktora grāds no mākslas akadēmijas negarantē itin neko. Jāprot pārdot savi darbi. Jābūt daudziem kontaktiem ārzemēs. Jāmeklē maksātspējīgi klienti. Jāglezno pēc pasūtījumiem. Varbūt jāizveido Youtube kanāls, instagram konts un vēl pats gleznošanas process jāstraumē Twitch.tv platformā. Jāseko līdzi laikam, jo nauda ir jaunajā.
Ar savu vecāku domāšanu dzīvot nedrīkst. Jāslavē sava māksla. Dzīvot, dzīvot, lai ir nauda krāsām, kad sistēmai vairs neinteresē, kas ar Tevi notiek. Kamēr esi bērns, Tevi atbalsta. Kad esi jaunietis, arī vēl mazliet. Kad Tev ir pāri divdesmit pieciem, Tev jāspēj sevi uzturēt.
Tomēr viņi bija pusaudži. Pat ja apprecējušies un ar skaidru trajektoriju. Varbūt tieši tāpēc Ieva gleznoja Tivoli parku, vasaras svētkus, meitenes ar košām kleitām un matu lentām. Viņa bija pavadījusi tik daudzus gadus zīmējot tad, kad citi pēc bērnudārza vai sākumskolas atpūtās. Jānis arī bija zīmējis ļoti daudz, taču bija ar lielāku pašpārliecību par sevi. Viņš ticēja, ka viņam vieta atradīsies. Ja vajadzēs, viņš iemācīsies visas lielās valodas – itāļu, franču, spāņu, angļu, lai varētu vest savas gleznas pa visu pasauli un tās pārdot. Kaut kur uz šīs planētas taču ir jābūt cilvēkiem, kas spēj divdesmit pirmajā gadsimtā atļauties iegādāties gleznas?! Īstas gleznas, nevis to izdrukas uz krāsainā papīra.
Tātad es viņus satiku, kad pats biju vienpadsmitajā klasē ģimnāzijā, un viņi 2.kursā Rožos. Vieni no viscītīgākajiem un vispieaugušākajiem jauniešiem, ko pazinu.
Es pabeidzu skolu un mācījos tālāk. Viņi pabeidza bakalauru mākslas akadēmijā un aizbrauca studēt maģistrantūrā mākslu Itālijā. No tā laika ir palikušas bildes Feisbukā.
Viņi aizvien ir kopā. Jo bez mīlestības viss ir mazs. Ir vieglāk darīt smagu darbu, ja to mīli. Ir vieglāk ceļot pa pasauli, ja autobusā vienmēr blakus sēž cilvēks, ko mīli, kas Tevi mīl.
Tik daudz kas viņu dzīvē ir bijis iespējams pateicoties viņu vecākiem, kas viņiem apmaksāja meistarklases, kamēr citi futbola treniņos spārdīja bumbu, vai zēni kopīgi spēlēja Playstation mājas ballītēs. Viņiem bija bērnība – pirmie pieci gadi, agrā jaunība - seši līdz septiņpadsmit gadi, pieaugšanas gadi - septiņpadsmit līdz divdesmit pieci, un pirmā lielā izstāde, pirmie lielie čeki par pārdotajām gleznām agrajos divdesmit.
Taču tāpat kā aiz profesionāliem sportistiem stāv apņēmīgi un turīgi vecāki, arī te ļoti daudz kas bija vecāku un radu nopelns. Ja kāds trīspadsmitgadīgs zēns Tev atbildētu, ka brīvajā laikā mācās itāļu valodu, jo pēc dažiem gadiem Itālijā pārdos savas gleznas, vai tas būtu neiespējami? Kāda man zināma meitene skolas laikā mācījās vācu valodu, un patiesi pēc augstskolas aizbrauca strādāt uz Vāciju. Viss ir iespējams, tikai ir ļoti daudz jāmīl un jāstrādā.
Ievas un Jāņa gadījumā bija stingrs ceļš. Viņš, Viņa un viņu kopīgi radītais. Svētā trīsvienība – vīrietis, sieviete un viņu kopīgi radītais. Māksla, projekti, dzīve, draugi, piedzīvojumi. Vakari uz ezera ar eļļas krāsām sešpadsmit gadu vecumā ar drošības vestēm, vakari uz ezera trīsdesmit sešu gadu vecumā bez drošības vestēm.
Cik Tu savā dzīvē ieguldīsi, sev ticēsi, tik būs. Nepiedzimi apņēmīgiem un turīgiem vecākiem, vecāki nomira Tavā bērnībā, būs grūtāk, taču var. Kaut ko vienmēr var. Jo darbu darot ar mīlestību, ar sekošanu līdzi laikam, ar pašvērtību, darot to, ko vajag sabiedrībai, darot godīgi, Tev panāks pretī, Visums sadosies rokās, un mēneša beigās benzīnam uz nākamo plenēru naudas pietiks.
Tiekamies plenērā! |