| 10:35p |
“Par meiteni ar kastaņbrūnajiem matiem”
Vai sievietei vajag simt iemeslu, lai iemīlētos? Sākot ar staltu stāju, glītu smaidu, dzirkstošiem smiekliem, pārliecību par sevi, vienotību vārdos un darbos?
Kāpēc jāsarežģī dzīve, ja var vienkārši baudīt?
Un tad sākas – “bauda rada ciešanas, atkarību”. “Bauda nāk no zemākajām pasaulēm, ar to mūs kārdina dēmoni. “
Jebkurš kontakts ir bīstams, jo komunikācija ar otru cilvēku nozīmē, ka Tu ar viņu sadarbojies kaut kādā mērā. Ja sadarbojies, tad piekriti viņa veidam, kā viņš/viņa ar Tevi sarunājās. Ja piekrīti, tad tā ir zaļā gaisma citiem rīkoties tāpat.
Tu gribi kaut ko ilgtermiņā, kaut vai uz nieka 20 gadiem, taču otrs cilvēks grib, lai Tu viņa dzīves kvalitāti spētu uzlabot šeit un tagad. Tu dod makšķeri ar lietošanas instrukciju, Tev pieprasa furgonu ar zivīm.
Tās pasaules, ko mēs varam radīt, saliekot savu potenciālu kopā, ir skaistākas par Parīzi. “Labāk saliksim kopā bankas kartes un dosimies tad uz Grieķiju. Tur vismaz ir silts un garšīgi salāti”.
Tāda pilnīga aversija.
Labāk tad iet pārgājienā apkārt iekšējai bezgalībai, nekā neko nedarīt. Viņa teica: “Es esmu slinka, bet ne tik slinka! Ir vēl cilvēki, kas ir slinkāki par mani!”
Es biju slinks un atbildi noklusēju. Slinkums dzīvot, ka tikai garšīgs siers mutē, un alga kontā ienāk solītajā dienā.
Kāpēc pūlēties, ja Saule uzlēks arī bez manas rokas pielikšanas?
Iedomājies, kas notiktu, ja visiem būtu 5.30 jāceļas un pusstundu jāmeditē, lai uzlēktu Saule. Citādi viņa vienkārši nelēktu. Slinkums, saproties. Debesīs jākāpj augstu, Saulei daudz gadu.
Darbā izdara pēc iespējas mazāk, jo slinkums. Basto dzīvi, jo dzīve ir tāda skola, kurā jāmācās.
Ja kaut ko ļoti vajag, paprasa mākslīgajam intelektam. Dabiskais intelekts nav interesants, jo jāpiepūlas atvērt vienu zinātnisko rakstu, tad otru, salikt kopā informāciju, konspektēt. Labāk, lai strādā robots. Tam vēl nav slinkuma.
Cilvēki nevairojas, jo bērnu audzināšana prasa daudz darba. Cilvēki nepelna naudu, ar ko uzturēt bērnus, jo tas prasa daudz darba. Cilvēki nekaļ savu laimi paši, jo tas prasa daudz darba. Cilvēki, samierinoties ar nemīlamu darbu, protestē slinkojot.
Slinkošana ir protests pret sistēmu pasaulē?! Cilvēki nedomā, jo arī tas ir grūti.
Studentiem augstskolā uz krekliņiem uzraksti “Man ir grūti”. Viņi ar to lepojas, jo viņiem ir grūti, taču viņi velk savu grūtumu kā vezumu, bet tik un tā ierodas uz lekcijām.
Ja Tev nav grūti, Tu melo. Visi žēlojas un visas ziņas ir sliktas. Ja Tev ir laba ziņa, nesaki to nevienam. Lielais brālis negrib dzirdēt Tavu labo ziņu.
Mazais brālis man pačukstēja, ka Ogrē bija skaists koncerts. Par to nerakstīja nevienā ziņu portālā, un arī radio par to nebija. Tas bija tik skaists, ka bija pilnīgi slepens. Tikai izredzētie tur bija. Tie, kuriem nebija par grūtu aiziet līdz koncertzālei.
Reiz dzīvoja divi brāļi, kuri radīja šo Visumu. Par Lielo brāli daudz runā, par to sacer dziesmas un to pielūdz. Mazā brāļa vārdu reti, kurš zina. Tas ir pārāk skaists, pārāk tīrs, lai to pieminētu ziņu portālā. To zina tie, kas ceļas 5.30 no rīta un meditē. Rītam laime mutē.
Par ko bija stāsts – meitene ar kastaņbrūnajiem matiem aizmirsa pameditēt no rīta, Saule neuzlēca, un viņa aizgulējās, jo viņas pasaulē bija tumšs.
Saprotiet, tumšs. Nu, kā peklē!
Ir cilvēki, kuriem ir slinkums tikt vaļā no murgiem, tāpēc viņi brauc uz Grieķiju nomoda dzīvē.
Par laimi, noteikts procents cilvēku ceļas no rīta un meditē, tāpēc Saule vēl ir.
Cerība paliek, ka cilvēku skaits, kuri zina Mazā brāļa vārdu, palielināsies.
To nodod no paaudzes paaudzē tie cilvēki, kuriem ir darba spars bērnus dzemdēt un audzināt. |