| 8:38p |
“Maijvaboļu maršs”
Mazais Mārcis palicis skolā uz otru gadu. Vectētiņš viņu ilgi nebija redzējis un nu domā, ko viņam pateikt. Mārcim mācīties nepatīk nu nemaz. Patīk sportot, spēlēties ar kaķi, rotaļāties ar brāli un ēst saldējumu. Vectētiņš saprot, ka bārties nav jēgas, gan ņemsies saprātā ar laiku.
Tomēr kaut ko pateikt vajag. Mārcim vectētiņš patīk, jo viņu ved pastaigās pa mežu, rāda kokus, sēnes, liek mācīties putnu balsis, un tad vēl šad un tad izvizina ar laivu pa ezeru. Vectētiņš sēž savā istabiņā laukos ar vecmāmiņu un lasa grāmatu, uzcirties uzvalkā un izejamās biksēs. Šodien ciemiņi.
Tuvojas maijs, un Mārča vecāki ir mērojuši tālu ceļu no Liepājas uz Smilteni, lai apciemotu Mārča mammas tēvu un māti. Tur viņi paliks trīs dienas, lai atgrieztos tikai nākamajā pavasarī. Abiem vecīšiem ir laba pensija, pārtiku piegādā līdz durvīm, viņi prot samaksāt rēķinus internetā.
Taču vectētiņš, pa telefonu uzzinot jaunumus pagājušā gada jūnijā par Mārci, ir domājis un domājis, ko varētu lietas labā darīt. Mārcim ir astoņi gadi, un viņš vēl tic brīnumiem.
Vectētiņš, kā ierasts katru gadu, ar Mārci dodas pastaigā pa mežu. Ir nokusis sniegs. Mežacūkas laidušas pasaulē mazuļus un ar pārliecību tos sargā. Ir jāuzmanās kādai migai nepietuvoties pārāk tuvu. Pavasara putni čivina. Ir sācies talku laiks, kurā cilvēki apkaimēs apvienojas grupās un novāc drazu mežos, ceļmalās, pilsētās.
Pēc pastaigas pa mežu viņi dodas uz laivu piestātni. Tur blakus arī būdiņa ar ekipējumu. Mārcim vienmēr jāvelk drošības veste. Ūdens ir auksts. Arī vectētiņš velk drošības vesti zem jakas. Tad viņi iesēžas laivā, un vectētiņš lēnām airē uz ezera otru krastu. Ir viena no siltākajām aprīļa dienām, kad vakarā ir tuvu divdesmit grādiem. Laiki mainās. Varbūt arī tāpēc par Mārci skolā neparūpējās, lai viņš nepaliktu uz otru gadu, savās domās spriež vectētiņš. Viņa laikā pagarinātajā dienas grupā turēja, kamēr pašu minimumu saprata.
Vectētiņš ezera vidū sāk savu stāstu. “Mārci, klausies nu, kas notiek maija pēdējā dienā! :
Trīsdesmit pirmajā maija dienā visas maijvaboles gatavojas parādei. Ir viņu mēnesis un mēneša pēdējā diena. Notiek pavasara uzvaras gājiens. Jaudā pieņemas viss zaļais, spīd saule, un daba mostas. Dzīvnieku mammas saskaita tos, kas ziemu izdzīvojuši. Lāči ir pamodušies un jau ieturējušies. Mazie susuri lien ārā no dziļajām alu sistēmām un atsilst pēc ziemas miega.
Tajā pat laikā notiek gatavošanās svētkiem, kuros sumina tos, kuri rudens un ziemas laikā cītīgi apguvuši dzīves mācības, lai vasarā varētu atpūsties. Lāči, piemēram, mācās miegā. Viņi sapņos apmeklē lāču skolu, kurā viņiem stāsta, kā pareizi kāpt kokā pēc medus, lai nenogāztos.
Citi dzīvnieki pa ziemu kļūst balti, bet pavasaros krāsaini. Viņi maina kažoku. Par godu visām šīm pārmaiņām maijvaboles katru pavasari sacer maršu un to nospēlē vienu vienīgu reizi gadā. To sauc par vienreizīgu pirmatskaņojumu. Katru gadu tas ir unikāls. Uz to ielūdz visus tos zvērus, kuri cītīgi mācījušies ziemas un rudens, pavasara laikā, kā arī vispār izdzīvojuši. Izdzīvot jau arī ir svarīgi. (Vectēvs pasmaida).
Nu lūk, Mārci. Man šogad ir palaimējies, ka man jau ir divas biļetes uz nākamā gada maijvaboļu koncertu. Taču man pateica pirmā maijvaboļu vijole, ka mūs ielaidīs tikai tad, ja mēs rūpīgi mācīsimies. Es zinu, ka es atkārtošu vārdiņus vācu valodā un rakstīšu jaunības draugam uz Vāciju. Tad es vēl pildīšu Zviedru mīklu žurnālus katru mēnesi un enciklopēdijā meklēšu to, kā manā atmiņā vēl nav. No enciklopēdijas likšu savā atmiņā dažādas zinības. Enciklopēdijas ir labas ar to, ka tām nav dibena. Lai arī cik cilvēku no tām paņem, tajās zināšanas aizvien paliek. Tajās ir gana visiem.
Ko darīsi Tu, lai tiktu koncertā iekšā?”
Mārcis gribēja uz koncertu, taču grāmatas lasīt viņam nepatika. Viņš skatījās multfilmas planšetē, viņam patika atrakciju parki un visāda veida izklaides. Tāpēc viņš teica: “Nezinu”.
Tad vectētiņš ķērās pie nākamā argumenta. “Klau, man būs dikti vientulīgi iet uz to koncertu vienam. Turklāt Tava vecmāmiņa šādu koncertu ir dzirdējusi jau vairākas reizes. Es ļoti gribētu iet ar Tevi! Turklāt tad mēs sarunātu ar Tavu mammu un tēti, ka jūs atbraucat gan aprīlī, gan maija beigās. Iedomājies, divreiz! Izņēmuma kārtā. Tētim tā būtu papildus klapata Tevi vest vairāk nekā trīssimt kilometru pie manis, taču es viņam mīļi palūgšu. Padomā labi, vai tiešām nav nekā, ko Tu vari man apsolīt pa nākamo ziemu iemācīties, lai es varētu teikt maijvabolēm, ka Tu būsi?”
Mārcis gribēja to “izņēmuma kārtā”. Nu labi, jāizdomā kaut kas. Viņš varētu iemācīties atpazīt pulksteni. Viņš vienkārši nospiedīs uz sava rokaspulksteņa podziņu, lai mākslīgā intelekta balss pasaka, cik ir. Tad viņš skatīsies uz sienas pulksteni, kamēr sapratīs, ko rāda visi trīs rādītāji. Šobrīd viņš to neprot. Visi trīs rādītāji kā ātri skrienoši zaķi dzenas viens otram pakaļ. Tikai retu reizi tie satiekas.
Vēl Mārcis varētu iemācīties skaitīt naudu, lai varētu pats aiziet uz veikalu pēc saldumiem. Veikals ir blakus viņa mājai, taču šobrīd mamma vēl viņam neuzticas. Jā, un saldējumu tad viņš varēs pirkt pats. Ja kāds onkulis vai tante viņam iedos monētu par labu uzvedību, viņam tā vairs nebūs jāatdod vecākiem, jo viņš pats mācēs nopirkt lietas. Tas būtu labi, jā, gan.
To viņš pateica vectētiņam.
Vectētiņš domās ievaidējās: “Kāds resgalis! Nemaz nezina un negrib zināt, ka dzīvē laiks pats iet uz priekšu, Tev deviņu gadu vecumā būs jāprot daudz, daudz vairāk!”
Taču skaļi vectētiņš turpināja stāstu par maijvabolēm. “Mārci, zini, maijvaboles arī iet skolā. Tikai viņām atzīmju vietā ir lapiņas. Ja maijvabolēnam ir tukšums galvā un rokas grūšas, viņam dod sarkano lapiņu. Tas ir tas pats, kas Tev skolā burtiņš “S”. Ja galvā kaut kas ir, taču nav vēl sakārtojies pa vietām, viņš saņem dzeltenu lapiņu. Kas nozīmē “Uzmanies, Tu esi tikai pusceļā!”. Tas ir tavs burts “T”. Ja maijvabolēns ir sapratis, kā aizlidot un izdarīt vajadzīgo, tad saņem zaļo lapiņu, kas atbilst Tavam “A”. Taču, ja viņš kaut ko prot ideāli, tad saņem lapu, kas ir visās varavīksnes krāsās. Tādas lapu ir ļoti maz, taču tās maijvaboļu skolas direktors pats ar jāņogu krāsu ieziež un izsniedz mazmazītiņas. Tas ir Tavs burts “P”.
Lūk. Maijvaboles Tevi laidīs iekšā koncertā tikai tad, ja Tev nebūs burtiņu “S” uz liecības nemaz. Taču, ja Tev būs tikpat S, cik P, tad arī tiksi iekšā. Vai saprati?”
Mārcim nepatika šis viss. Visi tie pieaugušie ar savām prasībām un noteikumiem. Viņam tas viss riebās. Viņš nesaprata, kāda ir jēga zināt to, no kā nav nekāda labuma. Kas ir litri, ja var teikt “mazā pudele”. Kas ir patskaņi – nekas pats neskan, tāpat cilvēki mutes virina! Tas viss ir vienas mocības, izpatikšana pieaugušajiem. Protests Mārcī auga ar lielu joni.
Viņš nomurmināja “Sapratu” zem deguna, bet tik skaļi, lai vectētiņš to dzirdētu. Visa diena lupatās! Mīļais vectētiņš nostājies pieaugušo pusē, sajucis prātā. Mārcim gribējās raudāt, cik netaisnīga ir pasaule, ka te nevar vienkārši darīt to, ko gribas. Aiziet uz tādu diennakts bērnu rotaļlaukumu, no kura nekad nav jāiet prom. Vienkārši uzsliet telti blakus tam rotaļlaukumam un tur dzīvot. Lai tur arī kafejnīca būtu, kur dod ēst. Un tad vēl maza mājiņa ar dzīvojamo istabu un televizoru. Taču privāto rotaļlaukumu vajag obligāti. Tad viņš tiem klasesbiedriem, kas viņam dara pāri, neļautu tur iet.
Braucot tajā aprīlī mājās, Mārča mamma pamanīja, ka Mārcis nav tik priecīgs un labi atpūties kā parasti pēc šī brauciena. Viņa redzēja Mārča sejā riebumu, sapīkumu un dusmas. Viņa centās prasīt Mārcim, kas noticis, bet dabūja caur zobiem izgrūstu “Viss ir labi, liec mani mierā!”.
Nobraucis atpakaļ uz Liepāju, Mārcis gāja vakarā gulēt. Sapnī viņš redzēja maršā maijvaboles, lakstīgalas, sienāžus, mazus bebrus, kuri ar ķepiņām sita bungas, kā arī varžu kurkstēšanu kā marša pamattoni.
Taču pa priekšu maršam gāja mazs lācēns uz divām kājām, kuram ap kaklu bija apsiets plakāts ar burtu “P”. Burts zaigoja kā varavīksne, it kā būtu ziema un tas būtu atstarotājs. Lācis klunkurēja apņēmīgi, it kā būtu ilgstoši trenējies darīt to, kas viņam nedabisks, taču nu kļuvis par automātisku iemaņu un padodas viegli. |