| 10:30p |
“Kustīgās bildes”
Mēs sākām plānot nedēļas vidū. Svētdien iesim uz kino. Mums vajadzēja laiku, lai saprastu, kas ir visatbilstošākais šai nedēļai. Izdomāt, ko vilkt, kādas smaržas lietot, kur iet.
Pēc kino mēs parasti ejam uz restorānu. Tādu klusu, mierīgu, pietiekami izsmalcinātu, lai tur būtu maz cilvēku.
Uzposties un būt patīkamās priekšnojautās, cik būs jautri. Darba nedēļas rudenī ir dažādas, taču agros rītos stāvēt sastrēgumā un domāt par svētdienu ir labāk.
Ir prieks izsmieties, filmai vajag būt sirsnīgai, ar piedzīvojumu, gaišu morāli un draudzību un mīlestību. Kā Aristotelis teica: “Cilvēks gūst katarsi un attīrās”.
Mēs attīrāmies no slinkuma. Vajag just prieku, aizrautību, degsmi, kaisli, centību, interesi, daudz pateicības un pāri visam
kopā būšanu.
Labs teātra vai kino skatītājs ievēro kodēto valodu, kas ir aktieru tērpos, mīmikā, žestos, balss tembrā. Kopējais vēstījums palīdz atrisināt cilvēkos konfliktus, kas dziļi nogulsnējušies zemapziņā un aizmirsti. Kino vai teātris tad ir veselīga terapija.
Pēc kārtīgas izsmiešanās un izraudāšanās var iet paēst pusdienas vai launagu. Iepriecini sevi un citus – ieveido matus, nokrāso nagus, izvēlies smaržas, piemeklē kurpes un rotaslietas. Es darīšu tāpat. Mēs esam dāvanas viens otram. Mūsu klātesamība pagodina mūs pašus un visus citus, kam ir tas vēriens mūs satikt tās dienas gaitā.
Kopā pavadītais laiks smaidos un smieklos, piekrišanā klusējot, mirdzošu acu uzzibsnījumos, ir fantastiska atslodze pēc darba nedēļas.
Sievietes, kuras iet gulēt vakarā, ceļas ap rītausmu, dzer kafiju, smaida un sakārto matu cirtas kabatas spogulītī vairākas reizes dienā.
Kas ar mani notiek? Vai es aizvien esmu sev lieliska?
Birojs ar iestīvināto kreklu, bikšu, kostīmu, augstpapēžu kurpju, kaklasaišu atmosfēru ieliek rāmī. Mēs protam paēst pusdienas aizvērtām acīm ar tādu uzmanību, ka blūze vienmēr paliek balta, pat ja pie otrā ēdiena ir daudz kečupa. Mēs vienkārši esam profesionāļi.
Taču piektdienas vakars ar prieku par darba sejas nomaiņu uz privāto seju, par saplānoto atpūtu svētdienā, ir jau priekšvēstnesis brīnumiem.
Mēs radām brīnumus ikdienā. Mēs vienmēr izpildām piecu dienu plānu ar uzviju un uzsitam sev uz pleca. Dažreiz kāds cits mūs paslavē, taču tikai pašiem labāk zināms, ko un kā var labāk. Jo vienmēr var labāk.
Restorānā skan maiga itāļu mūzika. Šoreiz esam mainītām lomām – klienti esam mēs, un mūs apkalpo. Taču cieņa paliek vienmēr. Kleita izskatās labi, ja mugura ir taisna, pleci atbrīvoti, un sejā ir mierīga, labi padarīta darba un piepildītas dzīves izteiksme. Viss rit pēc plāna un ir labi.
Mēs ēdam ļoti lēni, jo svarīgākas ir sarunas. Kādas grāmatas izlasītas, kāda mūzika dzirdēta, kādi jauni plāni izveidoti, kā esošie pavirzījušies.
Lēnā dzīve paģēr priecāties un būt pateicīgai par esošo mirkli vienmēr.
Vislabākā vieta, kur es varu būt, ir šeit un tagad.
Tev jau viss ir. Taču Tu gribi dot citiem un paplašināt savu darbību. Tu jau esi laimīga, taču gribi realizēt ieceres, kas vairotu laimi visā sabiedrībā.
Tev jau ir komfortabli, taču vēl varētu būt ārkārtīgi skaists dvēseles saviļņojums klasiskās mūzikas koncertā. Mēs tiecamies uz tādu dzīves mākslu, kurā pašcieņa un laime ir ikdiena. Radām brīnumus sev un citiem.
Brīnums notiek tad, kad Tu ieliec savus 100% ierasto 80% vietā. Kad piedomā, lai būtu sirsnīgi un mīļi. Tā enerģija, kad otrs cilvēks, ieraugot Tevis izdarīto darbu, sajūsmā paliek uz pauzes.
Dzerot restorānā minerālūdeni un ēdot salātus, ir viegluma sajūta. Pēc restorāna un patīkamas čalošanas par ārpus ikdienas lietām, dodamies mājās.
Viņa uz mani tā paskatījās, it kā es viņu būtu patīkami pārsteidzis līdz sirds dziļumiem.
Es uz viņu tā paskatījos, lai viņa saprot, ka laime ir attieksmē.
Atvērtajās durvīs, pa kurām palaidu viņu pa priekšu, atvilktajā krēslā, kur viņai apsēsties, aiz muguras turētajā jakā, kurā ielikt rokas,
ēdienkartē tikai ar garšīgiem ēdieniem, abpusējai cieņai un rūpēm. Viņa man patiešām rūp, un viņa to zina.
Pirmdien īsi pēc saullēkta viņa uzliks darba seju, uzvilks kostīmu un dosies darba vidē.
Taču man un viņai maciņā ir mūsu kopējais foto, kas mūs sargā visas piecas darba dienas.
Sargā no slinkuma, kas liek aizmirst, ka sevi vajag ļoti, ļoti mīlēt un cienīt. |