| 12:49a |
What if... jeb īsā LV interneta vēsture manā mērcē
Kā būtu bijis, ja es meklētu draugus, tā vietā, lai iemācītos sadzīvot ar sevi?
Internets Latvijā bija jau no 90-tajiem gadiem. IRC kanāli man nešķita interesanti, jo cilvēki runāja tajos
par ikdienišķo.
Ap 2000.gadu bija daudz dažādu forumu, kur varēja sastapt ļoti dažādus cilvēkus.
Tajā laikā lielākā daļa interneta lietotāju bija amerikāņi. Kas man lika ik pa laikam dzīvot pēc ASV laika, jo
es gribēju ar viņiem pačatot.
Es biju vīlies, ka ārzemēs arī ir tikai puiši un meitenes. Ārzemes bija pārāk līdzīgas Latvijai.
Tā es domāju, kad biju bērns.
Meitenes ap 2000.gadu runāja par darbu, par sapņiem, par ikdienas dzīvi un pienākumiem.
Par brīvību, ko var internetā izbaudīt, izveidojot savu personu.
Internets bija tāds kā datorspēles SIMS paplašinājums. Tajā varēja ielikt bildes, kuras
ir pārtaisītas ar PhotoShop un CorelDraw, var uzlikt sev citu vecumu, profesiju,
komunicēt. Var role-play-ot pavisam citu cilvēku un mācīties no citu cilvēku reakcijas
uz sevis izveidoto personu.
Daļu no tā visa es arī 2000.gadā darīju, taču patiesi draudzīgu attieksmi arī internetā bija jāmeklē.
Cilvēki gribēja atrast kādu pēc iespējas līdzīgāku sev, taču pretējā dzimuma. Turklāt smuku un ar bagātiem vecākiem.
Taču manā klasē mācījās smuki zēni ar bagātiem vecākiem, man tā bija ikdiena.
Tomēr man trūka cilvēku, no kā mācīties būt par atbildīgu jaunieti, tāpēc es centos iedraudzēties
ar ārzemniekiem. Angļiem, vāciešiem, amerikāņiem un citiem.
Man ļoti reti bija, ko teikt, jo es uzskatīju, ka, ja kāds ir jau manu viedokli kaut par 65% pateicis, tad
to papildināt un individualizēt ir lieki.
Tāpēc forumos man bija ļoti maz ziņu, taču es tos lasīju divreiz dienā.
Par vēsturi, politiku, mākslu.
Man, atšķirībā no citiem, gribējās komunicēt ar cilvēkiem, kas būtu maksimāli atšķirīgi no manis.
Jauniešiem no Ķīnas, Japānas, no Brazīlijas.
Taču tajā laikā daudz ko noteica laika joslas un serveri. Ja biji Eiropas serverī, tad tur priekšā bija vācieši, poļi
un briti kā lielākās tautas.
Sarakstoties ar puišiem no Vācijas, radās interese mācīties vācu valodu, ko arī 10.klasē sāku, papildus krievu valodai.
Līdzīgi vēlāk notika ar franču un poļu, norvēģu valodām.
Es sevi 13-15 gadu vecumā neuzskatīju par datorspēļu fanu, pat ja rakstīju rakstus datorspēļu žurnāliem,
spēlēju tās datorspēļu klubos un tās aizņēma daudz laika. Jo tajā laikā visi jaunieši kaut ko šad
un tad spēlēja, kaut meitenes it kā daudz mazāk.
Tas gan bija mīts, un galvenais iemesls bija tāds, ka Rīgā
lētu un labu internetu daudzās vietās ievilka tikai ap 2005. gadu. Maksāt lielus telefona rēķinus iezvanpieejai
par datorspēļu spēlēšanu daudzi vecāki nebija ar mieru.
Kad reāli pienāca tas 2005.gads, un daudzi latvieši sāka spēlēt World of Warcraft, man jau bija klāt studenta vecums
un man nebija laika domāt par datorspēlēm. Gribēju saprast, ko iesākt ar to prasmju kopumu, kas man bija.
Vidusskola ari bija tas laiks, kad dzīvē man bija tiešām daudz draugu.
Baleta dejotāja Līva
Dāvis, kurš kļuva par QA testeri lielā kompānijā
Marģers, kurš bija ieceļojis no Mongolijas LV, te pabeidza skolu, tad pārcēlās uz UK
Andrejs, kurš pelna naudu finanšu jomā, un sāka ar to, ka datorspēlēs ātri kļuva par miljonāru, jo viņam ir talants
Vairāki klasesbiedri, ko nesaukšu vārdā privātuma dēļ
Tajā laikā es mācījos gidu kursos, gāju uz kung-fu treniņiem, dziedāju korī, braucu ar skeitbordu. Saldie 16, yo!
Un tā internets man, iestājoties augstskolā Liepājā, kalpoja par normālu saziņas līdzekli
skaipošanai un draugiem.lv. Tajā laikā bija populāra Ferma, ko es neesmu ne reizi spēlējis.
Iestājoties augstskolā, man bija dzīvē Kristīgā Studentu brālība ar dzīviem cilvēkiem.
Varbūt tāpēc man ir paveicies. Man pirmais dators mājās bija 1993.gadā. Un jau ap 2005. gadu
man bija tik daudz ko darīt dzīvē, ka internets šķita lielā mērā epastiem un viss.
Ja es būtu gribējis, es būtu atradis internetā
aseksuālus autisma spektra cilvēkus, kuri ir draudzīgi.
Taču man nebija vientuļi, un es nekad neiedomājos tādus meklēt. Kādu laiku biju aseksuāļu (Ace) cilvēku forumā, taču
man šķita absurdi censties tur iepazīties ar meitenēm no Latvijas, jo
ir daudzas citas lietas kā kopīga reliģija vai alkohola/smēķēšanas ieradumi,
kas ir svarīgākas iepazīšanās sākumā.
Man vienmēr sanāca viegli izveidot kontaktu ar citiem cilvēkiem, un
es pilnībā sapratu, ja biju kādam/ai pilnīgi garlaicīgs. Varbūt tāpēc
internets kā ātri braucošs vilciens, kurā tik ātri mainās pieturas un pasažieri,
man vienā brīdī šķita laika izšķiešana.
Ir tik daudz svarīgu jautājumu, par ko neraksta avīzēs un internetā arī reti kad.
Piemēram - kāpēc uz šīs planētas ir būtnes ar divām rokām, kamēr citur, iespējams, ir ar četrām?
Kāpēc skolās mūsdienās gatavo sabiedrības locekļus, nevis laimīgus cilvēkus kā Platona laikā?
Kāpēc cilvēki zina par kaitīgo vielu kaitīgo ietekmi, taču tik un tā tās lieto?
Vai vieglāk ir ticēt, ka ir tikai viena dzīve un nebūs nekāda soda par riebeklībām
tajā, vai ticēt, ka sods būs, taču mēs to nepiedzīvosim?
Es visiem turpināju uzdot šādus jautājumus arī stipri pēc 5 gadu vecuma
un, ne dzīvē, ne internetā, cilvēkiem nepatika tos pat mēģināt sākt atbildēt.
Kādā sanatorijā, kad man bija 18 gadu, man teica, ka šos jautājumus es uzdodu par agru.
Kad tad tādus uzdod? 90 gadu vecumā?
Lielākā vajadzība man, beidzot vidusskolu, bija ģimene. Es principā gribēju to pašu,
ko citi jaunieši - pabeigt studijas, apprecēties, izveidot ģimeni. Ar to atšķirību,
ka es gribēju iegūt atbildes uz visiem augstāk minētajiem jautājumiem, plus iemācīties
kā vienmēr būt laimīgam. Var teikt, ka internets ir palīdzējis netieši šajās lietās, taču
kopā pieredzētais dzīvē ar draugiem vienmēr šķitis kaut kādā ziņā daudz vērtīgāks.
Kāpēc? Jo toreiz jaunietis, ja varēja uzzvanīt skaipā, mēdza būt par slinku, lai brauktu
cauri visai Rīgai vai Latvijai satikties uz tēju.
Tā nu draugi ir tie, kas pie manis ir bijuši dzert tēju. Ar dažiem no viņiem
patiešām iepazinos internetā.
No tā izriet, ka mani tomēr daudz
vairāk uzrunā 1980-gadu kārtība, kad cilvēki gāja viens pie otra ciemos,
nesa katru reizi simbolisku ciema kukuli, posās ciemos tāpat kā uz teātri.
Viens gan pa šiem 25 gadiem laikam ir palicis tas pats - daudzām jaunietēm aizvien patīk smuki un bagāti džeki.
Kamēr PSRS laikos bija svarīgi, aizejot ciemos, prast uzvesties. Ar smuku kreklu un seju ir par maz.
Ko lai saka - mans pirmais programmēšanas docētājs bija tāds pats - jauniešus saprot, pārzina jaunumus IT, taču ar sirsnību atceras mājas viesības. |