Eos' Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]

Thursday, May 9th, 2024

    Time Event
    11:40p
    “Dzīve bez traumām, pēc traumu sadziedēšanas”
    “Ar katru soli mēs mazāk pazīstam sevi” bija Senajā Grieķijā uzraksts.

    Viedi cilvēki pārstāja staigāt tik ātri un pievērsās refleksijai par izdarīto, izdomāto, nodomāto un pateikto.

    Daži cilvēki pārstāja staigāt vispār, aizgāja kalnos, kamēr attina kamolu atpakaļ.

    Viņi piedzima, viņi izvēlējās savus vecākus, pirms piedzimšanas pateicās tiem par sadarbību, ka viņi piekrīt atbalstīt līdz pilngadībai.

    Izvēloties šos vecākus viņi zināja, ka vecākiem ir labās un sliktās rakstura īpašības. Taču svarīga ir pieredze. Viņi ar vecākiem kopā mācījās kļūt par pieredzējušākām dvēselēm.

    Sākumā bērns ir pateicīgs par visu, jo zina tikai, kas ir pārpilnība. Šie kamola attinēji sēdēja alā kalnos un centās nonākt šajā stāvoklī.

    “Spīd saule” - tas ir skaisti.
    “Pūš vējš” – ir cita sajūta, tas ir interesanti.
    “Līst lietus” - zāle aug. Cilvēks jūt, ka asociē sevi ar zāli, kokiem, sēnēm, viņam debesis lej nektāru mutē, cilvēks dejo lietū un smejas.
    “Snieg sniegs” - cilvēku pārņem suniska jautrība. Izskriet ārā, izvārtīties pa sniegu.


    Cilvēks tina savu kamolu atpakaļ, lai atcerētos, kāpēc piedzimis. Ko paredzējis darīt šajā dzīvē, kas ir tas lielais, ko darot, no viņa sanāks “lielas lietas”.

    Kamolā viss ir iekšā, cilvēks rūpīgi centās AIZMIRST visu lieko, ko kopš dzimšanas bija uztvēris, lai atcerētos būtisko.

    Aizmirsa ielu, kur dzīvoja trīs gadu vecumā, aizmirsa Brežņeva vārdu, aizmirsa ledusskapja marku, kurā cerēja atrast saldējumu bērnībā, aizmirsa sava pirmā drauga vārdu bērnudārzā, lai tikai atcerētos to, kāpēc vispār te ieradies.

    Pēc tādas lielas aizmiršanas un atcerēšanās cilvēks sāka strādāt ar sevi.
    Sāka sevi slīpēt. Sāka saprast, kādas iemaņas šajā dzīvē viņam jāattīsta, lai izdarītu “lielo lietu”. Viņš/viņa kļuva sabiedriskāka, atvērtāka, sirsnīgāka, laipnāka, vitālāka, mazāk domāja un vairāk darīja. Jo viss ļoti pamazām tapa skaidrāks.

    Cilvēks katrā pretimnācējā un paziņā ieraudzīja sevi un vēlēja sev to pašu labāko. Tāpēc citiem bija iespaids, ka šis cilvēks ir ļoti empātisks, kaut vienkārši bija attinis sevi līdz tai stadijai, kurā visu ābolu pusītes vēl ir tikai sēkliņas dzīvības kokā.

    Tajā pat laikā cilvēks ļoti cienīja sevi, savu laiku, jo zināja, ka ir jāgatavo sevi “lielās lietas” realizēšanai. Visam ir savs laiks. Mācīties, strādāt un atpūsties. Cilvēka pilnbrieds, vieduma un darba spēju krustpunkta gadi bija tas, kam viņš gatavojās. Uz to brīdi ir jāzina vairāk.

    Ar katru dienu viņš zināja vairāk un vairāk un kļuva aizvien līdzīgāks pats sev. Jo vairāk kārtu no sevis notina – sabiedrības stereotipus, cilvēces bezapziņu, gēnos pārmantotos pussarautos dzīparus, jo vairāk viņš iepazina sevi.

    Jo vairāk viņš zināja, jo mazāk ilūziju viņam bija, ka zina daudz. Arī to Senajā Grieķijā daudzi bija jau sapratuši. Ka jātin nost vēl vairāk kārtu.

    Taču cilvēks saprata, ka sēdēt visu dzīvi malā ir lieki, tam ir paredzēts laiks starp dzīvēm. Tāpēc cilvēks, sasniedzot darba spējīgu vecumu, gāja darīt savu “lielo lietu”.

    Lai cik cilvēku viņu slavētu, lai cik peltu, viņš darīja, jo juta, ka tāpēc ir atnācis. Ar iekšēju smaidu pieņēma jebkādu vērtējumu. Visu, ko viņš darīja, viņš darīja sev.

    Citi teica: “Sevi atradis cilvēks”, viņš pats par sevi klusēja. Darbi gāja pa priekšu, citus iedvesmoja, viņš aizgāja pilnīgi vesels, kad savu “lielo lietu” bija paveicis.

    << Previous Day 2024/05/09
    [Calendar]
    Next Day >>

About Sviesta Ciba