| 3:10a |
Pateicība māsai (Für Schwester)
Šajā pavasarī, gatavojot divas devītās klases meitenes eksāmeniem, jo vairāk jūtu, cik labi, ka es saprotu 14 gadīgu meiteņu psiholoģiju.
Tas ir pateicoties, galvenokārt, māsai, kura 15-16 gadu vecumā, varbūt pat tajos 14, man stāstīja diezgan daudz par savām izjūtām. Varbūt viņa stāstīja vēlāk, atceroties, kāda bija 8-9.klasē.
Tas ir laiks, kad pusaudžiem gribas izcelties. Parādīt savu individualitāti. Meitenēm mēdz gribēties atrast tādu make-up un drēbju salikumu, kas ir unikāls, un ir viņai vienīgajai visā skolā, vai savu draugu vidū.
Lai arī viņa, varbūt, kā daudzas smagās mūzikas klausītājas, staigā ādas jakā, melnās biksēs un koši sarkanu lūpukrāsu, ir kāda nianse, kas viņu atšķir no pārējām. Vai tie ir auskari, vai rokassprādze, vai kaklarota. Dažreiz tie ir pīrsingi.
Dažreiz tie ir ārzemēs pirkti zābaki ar spīdumiem. Citreiz matos ielikts kāds dekors, kas var arī saturēt cirtas, lai ieveidotā frizūra vakara laikā saglabātos.
Parasti to kombinē ar mežģīnēm, legingiem, svārkiem, dažādu nokrāsu acu ēnām. Var arī uz sejas uzzīmēt miniatūru sirsniņu ar hennu.
Vēl ļoti svarīgi ir nagi. Rokas redz visi. Tāpēc nagiem jābūt ar unikālu dizainu. Melnā vai sarkanā krāsa ir par maz. Nagus var uztaisīt kā mazu glezniņu. Tajos var būt rietošs mēness vai zvaigznes.
Tas viss kopā, šī sapošanās, vienalga, vai tā ir iešanai uz skolu, vai ballītei ar draugiem vakarā, ir gara un pamatīga. Cik stundas tiek pavadīts pie spoguļa mācoties uzklāt grimu ideāli! Cik ļoti dīkts vecākiem, ka tas vai šis topiņš ir tā vērts, lai vecāki no ārzemēm to pasūtītu!
Tas viss tiek darīts, lai varētu skolas sistēmā, kur visus sarindo alfabēta un atzīmju secībā, saglabāt savu es. Vai arī, ja skolā vienā klasē ir trīs Ievas, lai esi Ieva ar mēness auskariem, nevis Ieva nr. 3.
Laikam ejot, saprotu, ka meitenes bieži vien man kā draugam ir paraudājušas uz pleca par dažādām lietām, bet reti kad stāstījušas visu. Māsa stāstīja ļoti daudz.
Pusaudžu laiks, 11 - 17 gadi, bieži vien saskan ar laiku, kad jaunais cilvēks ir visievainojamākais. Viņu var viegli saraudināt vai sadusmot. Zēni dumpojas pret vecākiem, meitenes taisa histērijas. Vecāki cenšas viņu galvas stūrēt pretī pieaugušo dzīvei un lielākai prasmei uzņemties atbildību par savu rīcību.
Visi vecāki, kuri cenšas just līdzi un vienmēr atceras, kādi paši bija 14-15 gados, pamatskolas beigšanas pavasarī, ir pelnījuši manu atzinību.
Tas arī ir laiks, kad daudz kas notiek pirmoreiz. Pirmie eksāmeni. Pirmās ballītes. Pirmais skūpsts, attiecības. Pirmā iemīlēšanās līdz ausīm un sekas no tās.
Jaunais cilvēks iziet no tā visa ārā stiprāks, pieredzējušāks, viedāks.
Tas ir lielu pārmaiņu, lielas izaugsmes laiks. Man kā vecākajam brālim un tagad skolotājam, ir bijis un ir gods to redzēt un atbalstīt tos un tās, kas tam iet cauri. |