| 1:20a |
“Skaistā dzīve”
Mēs šovakar sākām plānot sestdienu. Brīva diena mums abiem. Mēs noteikti gulēsim vismaz līdz desmitiem. Tad es viņai uztaisīšu brokastis. Putru un pankūkas ar džemu. Padzersim karstu tēju.
Brokastu laikā būs klusums. Vajag pamosties. Tad paspēlēsimies ar kaķiem. Tie priecīgi skrien pakaļ bumbiņām, tvarsta plīša putniņu, iesietu
koka kātā. Pēc tam mēs sataisīsimies uz pilsētu.
Dosimies apskatīt mākslas galerijas. Pasēdēsim picērijā, pusdienās apēdīsim picas. Nesteidzīgi un laiski, kā gurdeni kaķi, dosimies klaiņot pa Rīgu drēgnā pavasara rītā. Varbūt sarīkosim pikniku Ķīnas namiņā Kronvalda parkā.
Atpakaļ brauksim, kad būs apskatītas galerijas, noklausīts kāds koncerts, mūsu ziņkārīgās acis būs novērtējušas, kas jauns vietējo dizaineru veikaliņos.
Mēs daudz strādājam, bet vēl vairāk atpūšamies. Daudz meditējam, bet vēl vairāk esam māte un tēvs.
Viņu sauc Rasa, un viņa strādā veseļotavā. Viņa sākumā bija fizioterapeite, tad vēl mākslas terapeite, tad vēl mūzikas terapeite, tagad viņai vienkārši ir savs kabinets. Pie viņas var tikt, ja rehabilitologs nosūta. Viņa cilvēku izceļ ārā no panīkuma. Ja Tev ir mazs dzīves besītis – samīcīs Tavu ādu, liks besīti uzzīmēt, izdauzīt uz ksilofona. Beigās paprasīs, uz cik desmit ballu skalā jūties. Samīļos un pateiks, ka viss vienmēr var palikt tikai labāk. To pateiks tādiem vārdiem, ka iziesi no kabineta optimisma pilns.
Man pašam darbs līdzīgs. Sākumā strādāju ar neredzīgiem bērniem, tad ar autiskā spektra bērniem, tad ar bērnudārza bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, tad ar pieaugušajiem, nu atkal mācu visus, kam vajadzīga ticība saviem iekšējiem spēkiem. Plaša spektra pedagogs. Mani var atrast kabinetā ar nosaukumu “metodiķis”. Kādā skolā, kura ir mazliet ārpus Rīgas.
Kad mēs atbrauksim mājās, droši vien gulēsim. Jo kaķiem patīk ar mums kopā gulēt uz lielā dīvāna. Pēc tam ēdīsim. Dzersim tēju. Atkal gulēsim.
Paskatīsimies kādu multfilmu. Ja ļoti sagribēsies strādāt, tad es varēšu rakstīt pasaku, viņa to ilustrēt. Vai arī mēs varēsim iedziedāt kādu duetu. Kaut vai Menueta “Viņi dejoja vienu mūžiņu”. Kā saprotat, vārdus mēs mainītu, mūzika paliktu.
Mums patīk arī taisīt intravertu diskotēkas. Tas ir tā, ka Zūmā saslēdzas astoņi intraverti. Ekrānā nav neviena. Katrā no astoņiem lodziņiem pēc kārtas skan dziesma. Pārējie intraverti to klausās un sēž deju plača (savas istabas) malā uz dīvāna un skatās pa logu. Patiesībā viņi ļoti jūt līdzi melodijai un savā iztēlē kratās uz visām pusēm kā traki. To tikai nevar redzēt. To var iztēloties. Arī tas jau ir daudz.
Mēs esam spēlējuši arī melanholiķu teātri. Atnāk skatītāji, divi aktieri nosēžas uz skatuves atrotītām piedurknēm un skatās uz zilu gleznu, kas tiem nolikta priekšā. Skatītāji arī tiek aicināti vērot zilo gleznu. Gleznā ir tikai maiga zilā krāsa. Pēc piecām minūtēm viens no aktieriem sāk raudāt.
Tad raud otrs. Pēc brīža publikā viens pakaļ otram visi sāk raudāt. Šņuksti un stenēšana, vaimanas un smiekli sāk mīties zālē. Tas viss kļūst skaļi un vēl skaļāk, līdz pēdējais skatītājs vairs nespēj raudāt un sāk skaļi smieties.
Tad trešais aktieris zilo gleznu no skatuves nones un tās vietā noliek dzelteno. Visi skatās uz to. Pēc brīža abi pirmie divi aktieri paspiež viens otram roku. Sāk teikt komplimentus. Pēc iespējas grandiozākus “Tu esi tik skaists, ka Tu varētu pāvam asti dekorēt ar savu acu skatienu” un “Tava roku veiklība ir tāda, ka Tu varētu žonglēt ar piecpadsmit karotēm gaisā vienlaicīgi”. Visi skatītāji tiek aicināti teikt arī komplimentus blakus sēdošajiem.
Pēc brīža visi ir brangi salielījuši un izteikušies uz otru, saņēmuši fantastiskus komplimentus un teju levitēdami atstāj teātra telpas. Visiem pieauguši spārni, pirms tam izraudot visu, kas turēja pie zemes.
Šādas izrādes prasa daudz enerģijas, bet mēs ar Rasu priecājamies tās vadīt. Efekts parasti turas divas nedēļas no vienas pusstundu garas izrādes.
Sestdienas vakarā der pastaiga pa mežu. Dažreiz mēs ņemam kaķus līdzi mugursomās ar iluminatoriem. Kaķi prot prasīties ārā, ja vajag uz tualeti. Mēs tad kāpjam kalniņā un atkal taisām pikniku. Pikniks saulrietā ar diviem kaķiem un diviem mīlētājiem. Mēs tādu gleznu plānojam pasūtīt.
Sestdienas pašā vakarā galva ir tukša no visa, kas noticis. Daudz iespaidu, kustību, mākslas un mūzikas. Rasa dziedina kaķus, tie nevis viņai guļ virsū, bet blakus.
Medicīna un pedagoģija. Tās saiet kopā vārdā “doktors”. Doktors “docē”. Docēt nozīmē mācīt. Zināšanas dziedina. |