| 12:53a |
Rudmate
Augstskolas atpūtas telpā uz pufiem parasti bija aizņemts, tāpēc mēs centāmies atprasīties no lekcijas piecas minūtes ātrāk. Daži pasniedzēji ļāvās, un tad varēja gan paspēt uz ēdnīcu, gan uz pufiem.
Meitene studēja biofiziku, domāja par zālēm, kuras ir atrodamas it visur, taču ir pārāk lētas, lai no tām gūtu peļņu. Tāpēc bija izdomāti homeopāti, un īstā medicīna bija kļuvusi par ezotērikai līdzīgu nodarbi, kamēr mākslīgā medicīna ar piezīmi “no šīm zālēm nāve iestājas retāk kā vienā no miljons gadījumu” rullēja uz priekšu uz urrā.
Viņa nebija pirmā farmaceite vai ķīmiķe, ko es pazinu, taču viņas vēlme uzzināt patiesību bija tas apslēptais, ko viņa ar savu agresiju dzina uz priekšu. Viņa savā blogā lika dusmīgus dzejoļus par to, ka slimnīcās cilvēki mirst, jo nespēj atļauties vislabākās zāles, ka viss ir tikai bizness, cilvēka dzīvība jau sen ir lētāka par AIDS zālēm, un tā tālāk.
Tāda viņa bija studiju pirmajos gados, taču man vienmēr interesē, kādu dzeju jaunais mākslinieks rakstījis sešpadsmit gados.
Pēc tam viņa saprata, ka viens nav cīnītājs, ka pasauli lāpīt nav produktīvi, labāk darīt to, kas patīk un interesē. Viņa pabeidza bakalauru bioloģijā un saprata, ka laboratorija ir tāda noslēgta vide, kur ar čipu Tu ieej, un visus datus, ko Tu tajā iegūsti, Tev nākas atstāt tai organizācijai, kam tā laboratorija pieder.
Viņa zināja par Breaking Bad, zināja par mazajiem kaņepju entuziastiem, viņa gribēja brīvību kādā privātā kompānijā, taču katrai kompānijai ir jāgūst peļņa kādā veidā, lai sevi uzturētu.
Taču viņa dzīvoja, jo gribēja uzzināt patiesību. Patiesība ir tur ārā, tā ir te iekšā, tā ir visur, taču apslēpta. To var noskaidrot ar mikroskopu, to var noskaidrot CERN kompleksos, kur ir jaudīga aparatūra, taču atkal – katrai miljonus vērtai aparatūrai pielaiž klāt cilvēkus, kas pierādījuši savu uzticamību.
Viņa apzinājās, ka principā grib studēt teorētisko biofiziku, kas pēta vielu pamata sastāvdaļas, to mijiedarbību, procesus. Tāda aparatūra ir Maksa Planka institūtā Vācijā.
Taču sākumā var pabeigt doktorantūru te, Rīgā, tikai aizbraukt Erasmusā uz Vāciju, iepazīties ar post-grad studentiem tur.
Viņa daudz zīmēja, klausījās abstraktu, ambientu mūziku, rakstīja dzeju un mēdza dungot formulas, lai tās iegaumētu.
Es viņu satiku Zinātnes mājā, savā bloknotā skicējot kādu molekulu un baktēriju, kura no tām sastāvēja. Biju tik drosmīgs un pajautāju: “Hei, kas tas ir? Vai jaunības eliksīrs?”. Diezgan štruntīgs pick-up line priekš STEM nozares studentes, bet, kā bija, tā bija.
Viņai interesēja teorētiskā biofizika, es pastāstīju viņai to, ko zināju no teorētiskās fizikas. Ar to pietika, lai būtu par ko runāt.
Viņa sākumā dzīvoja kojās, es viņu pierunāju, ka vajadzētu dzīvot tur, kur ir klusāks. Ielikt dzīvoklī akvāriju un istabas augus. Lai ir dzīvība. Viņai tāda doma patika, bet man tad to visu nāksies laistīt un uzturēt klimatu zivtiņām. Ekosistēmas man patīk, jo fizikā ir slēgtas notikumu sistēmas, ekosistēmas arī ir slēgtas. Es redzu paralēles.
Es zināju, kādas ir medicīnas studentes, kad viņas pārstudē jēgu, taču ar šo meiteni bija citādāk. Viņa vienkārši mēdza aizmigt ar kādu grāmatu rokās. Visjautrāk bija, ja grāmata bija Vācu valodā ar uzrakstu: “Einführung-theoretische-Biophysik”, taču viņa bija aizmirsusi paēst mājās brokastis, steigā salikusi somā par daudz grāmatu, un tad tās stiepa kā gliemezis, turklāt ēdnīcā apēda četras salātu porcijas. Biofizika atgriežas zarnu traktā, lol.
Man patika tas, ka viņa vienmēr uzdeva daudz jautājumu, ko viņas profesori nemācēja atbildēt, jo tie bija pārāk starpdisciplināri.
Dzīve ir starp dzimšanu un aiziešanu viņsaulē, pati par sevi starpdisciplināra. Taču profesori to nesaprata un atgaiņājās ar vārdu salikumu “Nav mana kompetence”, “Keine Ahnung!“
Taču lielos vilcienos jaunība ir skaista un studijas arī. Par to mēs regulāri smējāmies, ka pēcdiploma studijas apmaksā Eiropas Savienība, tāpēc, ja gribi strādāt sev vai kādam citam, meklē sponsoru. NASA gaida atplestām rokām tos, kas uzzina par daudz un pārāk ātri.
Taču viņa gribēja palikt Latvijā. Ar tādu attieksmi viņai var nākties arī kļūt par profesori baltā ķitelī, ja vien viņa nevēlas būt pērkama zinātniece/farmakoloģe, kura mēģina sintezēt jaunāko brīnumu, ko reklamēt TV. Tailenolu numur divi.
Dzīve nav teorētiska, augļi sāk pūt, cilvēkam kuņģī vajag sārmainu vidi, sieviešu ādas Ph ir citādāks kā vīriešu, visam ir optimālie augšanas apstākļi, atkal paralēles.
Man tomēr bija skumji noskatīties, ka viņa meklē to, ko viņai nav gatavs neviens akadēmiķis publiski mācīt. Jā, sarunās konferences dibentelpā, pusčukstus, tad jā. Tāpēc jābraukā uz ārzemēm pa tām konferencēm. Tāpēc jāprot angļu, vācu, japāņu, franču valodas.
Es biju redzējis jauniņās profesores, knapi 40 gadi un jau asociētā profesore. Visu jaunību pavadījušas pie grāmatām, zinātniskajiem tekstiem. Parasti kalsnas, asu prātu, lielisku loģiku un pārliecību par to, ka zinātnes progress tāpat kā pirms simt gadiem visai cilvēcei atnesīs vidējā dzīves ilguma pieaugumu.
Šai meitenei es tādu likteni nenovēlēju. Es vispār centos nerunāt par nākotni. Lai jau pamēģina to garozu, ir jau tur mīkstums arī.
Cita mana paziņa bija lektore ASV ekonomikas virziena augstskolā, labi runāja, ar dzīvi apmierināta. Risināja finanšu risku, investīciju un fondu jautājumus. Pilnīgi cita joma, ko es nepārzināju nemaz.
Es tāpēc biju priecīgs, ka viņa ir aizrautīga. Zīmē savas baktērijas, studē, plāno, domā. Viņai ir lieli plāni. Viņa grib salikt kopā visas zināšanas un cilvēkiem atgriezt ticību, ka viņi paši var iemācīties, kādu diētu, kādus mikroelementus viņiem vajag. Specializētās analīzes, izmantojot katra cilvēka personīgo, padziļināto asinsainu.
Mēs dzīvojām kādu laiku kopā, pirms viņa aizbrauca uz Vāciju strādāt institūtā. Jāizmēģina. Saprotu viņu. Kādreiz es arī būtu kāpis lidmašīnā uz Prinstonu, teorētisko fiziķu centru.
Tādas meitenes kā viņa esmu saticis vairākas. Arī pāris puišu. Daži strādā Kembridžā. Latvieši. Viens astronoms tieši tā man atrakstīja, ka strādā NASA, būvē kaut kādas specializētas iekārtas.
Taču es priecājos. Šo aizrautīgo zinātnieku jaunības maksimālisms ir ar optimisma piegaršu. |