| 1:52a |
“Vai Visumam ir interesanti?”
Man ir autoritāte – kāds vieds vīrs. Viņam ir iemīļots retorisks jautājums:
“Vai Visumam ir interesanti?”, “Vai Tu ikdienā pienes jaunu, unikālu pieredzi Visumam?”
Skaidrs, ka strādāt 9-17 darbu, kurā notiek tikai jau esošā atgremošana, nav interesanti. Interesanti ir izstrādāt jaunas tehnoloģijas, izdomāt jaunas pasaules, ieviest jaunu politiku, uzvedības modeļus, izdomāt jaunas mācīšanās metodes, gleznot, izdomājot, kā sintezēt jau esošos stilus...
Interesanti ir visu laiku sintezēt ko pietiekami radikāli jaunu no jau esošā. Lai to darītu, jābūt nodrošinātām cilvēka pamatvajadzībām, teica Maslovs.
Kas parāda, ka uz šīs planētas nauda ir tikai kontroles mehānisms, lai cilvēkiem būtu mazāk laika domāt, kā būtu, ja būtu labāk un citādāk.
Taču ir cilvēki, kas dzīvo no Radīšanas tik ilgi, kamēr var, un dzīvo arī pēc tam, kad vairs nevar, jo dzīve bez mākslas nav dzīve. Dzīve bez radīšanas ir patērēšana un degradācija.
"Bez mīlestības viss ir mazs!", teica Ziedonis, un dzīvoja ar savu mākslu azotē.
Mēs paši izvēlamies dzīvot interesanti vai garlaicīgi.
Senie grieķu filozofi teica, ka cilvēkam ir jāatrod sevī vislielākais talants, tas jāizkopj, lai sabiedrībai no viņa būtu labums, jo sabiedrība ir cilvēka māte.
Tu dzīvojot raksti stāstu par sevi, ko varēs izlasīt Tavi bērni, dažreiz vēl daudzi citi.
Kas pēc Tevis paliks, ja dzīvosi garlaicīgi? Kur paliks Tavs pienesums Tavai dzimtai, valstij, dvēselei?
Kā šahā, slikts plāns ir labāks par nekādu plānu. Tādā ziņā hedonistus, kas strādā biznesā, ignorē jebkādas morāles normas, lai tikai dzīvotu krējumā, var saprast, jo viņi uzskata, ka ir tikai viena dzīve, šī, un tāpēc jādara viss iespējamais, lai gūtu pēc iespējas plašāku pieredžu spektru tajā.
Tā jau ir, ka sava privātā lidmašīna dod papildus mobilitāti. Savs auto, savi draugi lielākajās Eiropas un ASV pilsētās – tāpat. Paziņu paziņu tīkls, kur visi viens otru atbalsta. Tas ož pēc slepenajām organizācijām, un tām, tāpat kā šakāļu baram, ir sava hierarhija.
Viss atkarīgs no apziņas, virsmērķa, Kants teiktu Kategoriskā imperatīva, kāda ir ideālā sabiedrība.
Ir ļoti svarīgs nākotnes jēdziens. Mums tik daudz proponē, ka jāsaudzē bērni, jāsargā bērni, bet, kad paši bijām bērni, vai kāds mūs sargāja? Citi bērni darīja pāri, pieaugušie bija pārslogoti, sistēma runāja vienu, darīja ko citu, un es runāju par 1990-to gadu sākumu, kad bija pārmaiņu laiki.
Ja es izvēlos savu dzīvesveidu, tad tajā var būt dažādi modeļi. Taču gribas, lai Visumam ir interesanti. Var studēt mākslas un literatūras vēsturi, censties pārspēt Gēti vai Raini, var rakstīt atvilktnei, atkarībā no godkāres.
Vai Visumam ir svarīgi, ka Tev ir godkāre? Ja tā motivē izdarīt un sasniegt vairāk, tad droši vien, ka jā.
Budisms, savukārt, māca, ka jāprot izprast, kuras ir iegribas, kuras ir vajadzības. Atšķirt vēlmes no pamatvajadzībām.
No vēlmēm un vēlmju ķermeņa ir jāatbrīvojas, taču pamatvajadzības sev ir jānodrošina, tās ir rūpes pašam par sevi.
Ilūzijas ir tad, ja Tu gaidi no Visuma un dzīves to, kas ir iegribas. Un tad vēl kā mazs bērns niķojies un dusmojies, kad nenotiek iecerētais.
Visums tad pasmaida par Tevi. Tas nav interesanti, taču katra apziņa var augt vai degradēties, tā ir tikai Daba un bioloģija.
Ja katram laime nozīmē ko savu, tad katrs var būt laimīgs savā veidā, ko citi var nemaz nesaprast no malas. Taču tiekšanās pēc baudas nav tas pats, kas pēc laimes.
Laime ir tāds stāvoklis, kad pēc smaga darba gandarījums ir tik liels, ka Tu gribi darīt to pašu darbu vēl un vēl. Laime ir cilvēka rokas pieskāriens, jo Tu otram esi kā sega ziemā, Tava klātbūtne sasilda visas iekšiņas.
Laime ir tad, kad Tu kādu ļoti, ļoti mīli, Tu palaid to vaļā, bet pie Tevis pēc ilgāka laika atgriežas, jo vienkārši ir labi. Ir labi mājās. Laime ir būt par mājām, par patvērumu kaut vienam cilvēkam.
Es, personīgi, cenšos, lai Visumam būtu interesanti. Lai tas varētu sasist plaukstas un teikt: “Re, šis trakais skrien pa ceļa vidu, cauri braucošām mašīnām, jo jūtas brīvs, jo satiksme ir izdomāta tikai pieskaitāmajiem, nepieskaitāmie dzīvo pēc saviem noteikumiem.”
Saprātīgi savi noteikumi. Uz to es tiecos un mācos. |