| 11:54a |
Izkroļojums bērnudārzā
Man jautāja viena topošā bērnudārza audzinātāja: "Kā ieviest disciplīnu grupiņā?"
Grupiņā ir salikti kopā neirotipiskie bērni ar neirodiversajiem, vai, cilvēku valodā, parastie gan ar autiskā spektra bērniem, gan citiem bērniem.
Bērni ir pieraduši, ka iepriekšējā audzinātāja uz viņiem kliedz, paceļ balsi, tad viņi tikai reaģē.
Mana paziņa ir smalka auguma, vecumā ap 35, viņa runā ikdienā balsī, kas ir starp čukstiem un tādu balsi, ko lieto viena metra attālumā, viņai kliegšana ir pretdabiska.
Es viņai teicu, ka jāatrod sevī pašpārliecība, stingrība, stalts augums, autoritāte. Blakus stāvēja mūsu abu draudzene un to nosauca par "iekšējo stieni", kas tur muguru vienmēr perfekti taisnu.
Parunājos par šo ar citām pedagoģēm un viņas teica, ka tas, kas viņai būtu jādara, ir pilnīgi nenormāli sievietei. Sievietei nav jākļūst par armijas veci, kurš kliedz uz rekrūšiem. Nav jākļūst par karatē
treneri, kurš pie viņa atnākušajiem piecgadniekiem stingri saka, ka jāievēro drošība, jo citādi var dabūt pa seju it kā nejauši. Viņai nav jāaudzē pauti un jārunā skaļākā un dobjākā balsī.
Kas viņai būtu jādara, ir jāizprot, kāpēc iepriekšējā audzinātāja visu aizlaida tiktāl, ka bērni neklausās, ja ar viņiem runā normālā balsī.
Viena no pensijas vecuma pedagoģēm pateica tieši: "Brīvvalsts laikā, Ulmaņlaikā, skolotājs bija galvenokārt vīriešu profesija. Tad ar disciplīnu bija citādi." Tagad, zemā atalgojuma un lielā stresa dēļ, tur strādā gandrīz tikai sievietes. Tas ir ačgārni. Un tad vīņas iet sanatorijās nervus ārstēt."
Par laimi, minētajai topošajai audzinātājai ir jau pirmā augstāka izglītība citā jomā. |