| 1:22p |
“Parunāsim par Tevi? Parunāsim par mums!”
Kādas labās gribas sievietes Inēlijas Benzas, čīlietes, eseja
Šajā esejā es apskatīšu vienu no galvenajiem uzvedības modeļiem, kas cilvēku novājina – apsēstību ar “Es, man un priekš manis”, un, kā šo uzvedību mainīt, lai kļūtu par jaudīgu, pašpietiekamu esību.
Tumsas daļa no duālisma pēdējā laikā ļoti cenšas kāpināt savu spiedienu, lai samazinātu cilvēku apziņas līmeni un gaismas jaudu uz planētas Zeme. Daudzas no viņu metodēm ir balstītas uz nošķirtības ilūziju, ar ko esam uzauguši, un kura mums tikusi mācīta no dzimšanas. Šī ir ilūzija, kura liek mums kalpot sev un kļūt apsēstiem ar savu personu. Tā liek mums domāt pašiem par sevi, par to, ko citi par mums padomās vai varētu padomāt, kādu labumu mēs varam iegūt no citiem vai Visuma, vai vispār, kādu labumu, katrā situācijā gūt. Pēc maniem novērojumiem, pēdējās divas paaudzes ir audzinātas ar lielu, pārspīlētu “man pienākas, man ir tiesības” apziņu un vēlmi pēc tūlītējas baudas, kuru pastiprina ārēja stimulācija 24/7 internetā un citur.
Vēsturiski mēs varam ieraudzīt, ka daudzas filozofijas cenšas tikt galā ar šo novājinošo stāvokli, ko tautas valodā sauc par Ego. Ar lielo burtu. Liela daļa šo filozofiju uzbrūk ego un cenšas to izdzēst. Tās cenšas izdzēst “Es, man un priekš manis” apziņu pilnībā, lai atrisinātu problēmu, un tās tic, ka ego likvidēšana ir vienīgais, kas ļaus cilvēkam izaugt un tapt apgaismotam.
Paskatīsimies uz vārda “ego” definīciju. Ego ir vārds latīņu valodā, kas nozīmē “Es”. Tātad, šo filozofiju piekritēji domā, ka ir jāizdzēš ego, jāizdzēš arī individualitāte, viņu personība un viengabalainība.
Izklausās pēc asimilācijas, pareizi? Nešķiet labi izdzēst savu individualitāti. Ir sajūta, ka tas ir pat ļoti nepareizi. Būt par kādas atsevišķas apziņas paudējiem ir daļa no tā, kas mēs esam un kādi mēs esam.
Kad cilvēks uzzina, ka ego ir jāizdzēš, viņš vai viņa var nospriest, ka jāizdzēš pilnīgi visa “Es, man un priekš manis“ konstrukcija. Ja paskatās no asimilācijas viedokļa, mēs taču negribam būt bezpersoniski bioroboti, kuri atsaucas uz norādījumiem no citiem un ārēju stimulāciju.
Kas nozīmē, ka šie cilvēki var nonākt pilnīgā sevis noliegumā, savu vēlmju un vajadzību noliegumā, kas arī ir ļoti traumējoši.
Tātad, mēs ieraugām divus “grāvjus”. Viens ir pilnīga un pārspīlēta domāšana par sevi, savu nozīmīgumu, iedomība. Otrs ir pilnīga iznīcība patībai, uzbrukums sev un sevis noliegšana, savas individualitātes noliegšana.
Slimīgs ego, iedomības pilns ego, tiek mēdijos reklamēts un modernajā sabiedrībā atbalstīts saskaņā ar patērētāju kultūru un masu kontroli. Galēja “skaldi un valdi” politika attiecībā uz cilvēku nošķiršanu. Daudzi cilvēki pakļaujas šai propagandai un kļūst iedomības pārņemti un iegrimuši sevī. Šī programmēšana ir tā veidota, lai cilvēku novājinātu, un tam grautu realitātes izjūtu. Šie cilvēki arī visu laiku meklē ārēju apstiprinājumu, ka patiešām ir nozīmīgi, svarīgi, vērtīgi. Šī sabiedrība ir tā veidota, lai kultivētu “Es, man un priekš manis” cilvēku.
Un, kad cilvēks ir iekritis iedomības slazdā, nelaimīgs un nošķirts no patiesās patiesības, viņš ir gatavs, lai viņu pļautu tie, kas vēlas kontrolēt cilvēkus un izmantot to enerģiju savām vajadzībām. Viņi ir gatavi “ upuris/varmāka” un “vergs/vergturis” attiecību modeļiem.
Labās gribas cilvēki bieži nonāk slazdā, kas ir apziņa “Tev visiem ir jāpalīdz”. Loģika ir tāda, ka “kalpošana sev ir slikta un atņem mums jaudu. Jākoncentrējas uz došanu, tas mani glābs un palīdzēs augt.”
Kalpošana citiem var būt tāds pats slazds kā kalpošana sev. Došanās no viena grāvja otrā arī ir pazudinoša. To izmanto dažādas organizācijas, kas kultivē “svētā mocekļa” sindromu, ka jādara visu laiku ir savai darba vietai, savai draudzei, savai kopienai, tikai citiem, citiem, atdodot visu savu laiku, enerģiju un pat īpašumus.
Mocekļa sindroms ir ekstrēma glābējs/upuris attiecību modeļa forma, kas arī ir “vara pār citiem” paradigmas ietvaros.
Mocekļa sindroms ir tad, kad viens cilvēks uzņemas ciešanas, lai citi neciestu. Mocekļi cietīs badu, lai pabarotu citus. Tie veiks pārcilvēciskus darbus, kas tos padarīs izsmeltus, lai tikai citiem radītu ērtu dzīvi. Bieži vien mocekļi par saviem
“sasniegumiem” pat informē citus, “Es taču Tev tik daudz daru...”
Abi uzvedības modeļi ir bāzēti nošķirtības ilūzijā, kas ir priekšnoteikums, lai būtu duālisms. Bez šādas programmēšanas, tās pieņemšanas, pastāvīgās smadzeņu skalošanas, iedomības idealizācijas mēdijos, bailēm un stresa, tumsai uz Zemes nebūtu iespējas būt. Nevarētu notikt kari, vergturība, alkatība, spīdzināšana, izmantošana un citas lietas.
“Parastais esības stāvoklis”
Nesen es fotografēju kāzās un viena no viesēm sāka krist panikā, ka bildēs izskatīsies slikti. Viņa apgalvoja, ka sarkst, ka ir par kautrīgu... Taču līgava vēlējās bildes ar visām savām draudzenēm. Kā man bija palīdzēt šai dāmai tikt ārā no sava ego uzplūda?
“Paskaties uz savu draudzeni, kas Tev stāv priekšā! Viņa ir tik skaista! Domā par to, cik viņa labi izskatās, un cik ļoti Tu viņu mīli!”, es teicu. Draudzene arī smaidīja un skatījās šai viesei sejā ar lielu labvēlību, parādot, ka viņa arī, īstenībā, izskatās ļoti labi. Vieses sejas panti atguva mieru, viņa pasmaidīja, un, godīgi sakot, atguva grāciju.
Pēc tam man sanāca labas bildes ar viņu.
Tātad, kas notika? Viņas apziņa mainījās no biklas, egoistiskas domāšanas, no novājinošā “Es, man un priekš manis”, uz plašāku apziņu, kura ļāva saslēgties un mīlēt tajā momentā savu draudzeni. Novērtēšana un mīlestība šo abu draudzeņu starpā ļāva radīt saikni, mīlestības saikni, kas vibrācijās un jaudā pārspēja iekšējo bikluma “Es” dialogu. Tā radīja “Mēs” apziņu.
Tas patiešām ir tik vienkārši
Šis piemērs parāda, cik liels iesprūdums rodas, esot “Es, man un priekš manis” domāšanā, un, cik plaša, ticību dodoša ir “Mēs, mums un priekš mums” domāšana.
Cits stāsts ir par to, kā es uztvēru pasauli, pirms kāds laipns vīrs man iemācīja sevī apklusināt citu domas.
No bērnības es dzirdēju visu cilvēku domas telpā. Ne tikai viena cilvēka, visu cilvēku vienlaicīgi.
Kad biju bērns, tas bija panesami, jo citi bija savā realitātē, es biju tikai blakus. Taču pieaugot, jau jaunas sievietes vecumā, citu domas sāka pievērsties arī man, vēloties no manis iegūt uzmanību.
Iedomājieties piecus cilvēkus, kas ienāk telpā, ierauga Tevi, bet domās sarunājas paši ar sevi. Ne savā starpā, viņu iekšējais dialogs ir tikai par sevi, sevi. “Ko citi par mani domā tagad? Kā es izskatos no malas? Vai es labi smaržoju? Vai esmu smaidīga?”
Tagad iedomājieties piecus cilvēkus, kas jums cenšas apsēsties tik tuvu, ka dzirdat to sirdspukstus, saožat to sviedrus, un to domas gaida, kad beidzot ko viņiem labu teiksiet.
Tā es jutos.
Kā es teicu, kāds labs cilvēks man iemācīja šo spēju regulēt. Viņam arī bija šī spēja un viņš bija sapratis, kā nogriezt skaņu citu cilvēku domām. Tā bija vienkārša metode, iztēloties radio kloķi, to pagriezt un skaņa samazinājās, līdz apklusa.
Man tas šķita uzjautrinoši, ka šie cilvēki regulāri domāja par to, ko citi par viņiem domā, jo “tie citi” par viņiem nedomāja gandrīz nemaz. Reti kad bija tā, ka kāds patiesi domāja par otru cilvēku ar sirds siltumu un labvēlību, biežāk nedomāja par citiem nemaz.
Vēl retāk bija atrast cilvēku, kurš nedomāja par citiem vai par sevi nemaz, bet bija tik
ļoti “viss ir viens” apziņā, ka nenošķīra. Tā vietā šī cilvēka domas bija par pasauli, Visumu, par kopienu, kuras daļa viņš bija, un dažreiz domu nebija vispār, tikai esība šeit un tagad. Un tā esība bija milzīga, visaptveroša. Tik milzīga, ka šis cilvēks neizcēlās tās sastāvā, jo bija ar to saplūdis.
Reiz es satiku tādu cilvēku. Ja es gribēju telpā atrast cilvēku, tad to nevarēja. Taču, ja es gribēju telpā atrast “prieka enerģiju”, tad es atradu viņu uzreiz.
Viņš bija ļoti patīkams, taču viņam apkārt esošo cilvēku enerģija bija ļoti pieprasoša, projicējot autoritāti un vēlmi saņemt uzmanību, ka man drīz apnika, un es devos projām. Biju droša, ka viņam bija daudz vieda, ko teikt, bet vēlāk viņš man personīgi pateica, ka tur atradās tikai tā novērotājs.
Atskaitot šo vīrieti, es neesmu satikusi cilvēku, kurš nedomā tikai par sevi, savām problēmām, savu dzīvi, savām attiecībām, savu naudas situāciju, savu veselību, saviem bērniem, mazbērniem, un to, ko citi par viņu domā.
Tagad, ja šo lasot, Tu jūties aizskarts, vai domā, ka labāk man netuvoties, jo Tu arī tāds esi, tad Tu vari mainīties.
Pastāv kvantu lēciena punkts
Redzi, “man, man, man” realitāte, kurā ir daudzi labās gribas cilvēki iesprostoti, nav pilnībā jāizdzēš, lai kristu otrā grāvī, kalpojot citiem. Tai ir jāaug, lai iekļautu savus draugus un biedrus, un vidi. “Es” ir jāatbrīvo no ilūzijas par nošķirtību. Tas var kļūt par “ES”, par individualitāti kolektīvā, kura ir veselīga un savienota. Kāpēc Tev tas jādara?
Jo esot viens, Tu esi nespējīgs un viegli pieejams tumsas spēlītēm. Savienots kopienā, Tu esi jaudīgāks, apzinīgāks, mazāk ievainojams.
Paplašinot savu apziņu uz “Mēs, mums un priekš mums”, Yu kļūsti savienots, pievienots, apzinīgāks un iedvesmots no tiem, kuri ir Tavā apziņas līmenī, Tu topi jaudīgs un imūns uz tumsas spēlītēm. Tava pašapziņa un individualitāte pārstāj būt iedomu apklāta, tā vietā tā tiek audzēta, pabarota veselīgi un harmoniski, lai Tu varētu izpausties vislabākajā veidā, esot jaudīgs un stiprs. Tava unikalitāte kļūst par Tavu spēku un paplašina horizontus arī citiem, tāpat kā citu unikalitāte paplašina Tavus.
Tāpat kā viese kāzās, kura pārstāja būt pārņemta ar sevi, un tā vietā sirds līmenī savienojās ar draudzeni, kļūstot skaista un imūna ego slazdiem, tāpat Tu vari kļūt lielāks, varošāks un apzinīgāks, esot kopā ar citiem, ar planētu Zemi un vidi.
Viens no vingrinājumiem, lai atbrīvotos no “Es, man un priekš manis” domāšanas ir nelietot šos trīs vārdus vismaz nedēļu, komunicējot ar citiem.
Piemēram, neteikt “Es gribu iet uz pludmali”, bet gan “Vai mēs varētu aizietu uz pludmali?”. Vai, ja esi viens, tad nedomāt, kāds kaifs ir pie jūras, bet par to, ka jūra arī ir dzīva, un, kā gan jūra šobrīd jūtas?
Tā vietā, lai domātu par sevi, asociē sevi ar smiltīm, ar akmentiņiem pludmalē, ar ūdeni, ar šalkoņu, ar vēju, ar sauli vai mākoņiem, citiem pludmales apmeklētājiem. Esi paplašinātā apziņā – esot ķermenis, domas, smaids, visaptverošās sajūtās par konkrēto šeit un tagad.
Pārvari attālumu starp “Es” un “pludmale”.
Nesen noklausījos interviju TV ar puisi, kurš stāstīja par savu pieredzi, kā bijis saplūdis ar saulrietu.
Viņš runāja, kā šis viens mirklis izmainīja viņa dzīvi pilnībā. Šis mirklis laika plūdumā viņu padarīja laimīgu, veiksmīgu, iedvesmotu un citus iedvesmojošu.
Doma bija tāda, ka viņš devās vērot saulrietu pie okeāna katru vakaru. Taču reiz, kaut viņa iekšējais dialogs cepās, viņš pamanīja saules krāsu skaistumu saulrieta mirklī. Tas bija kā katru vakaru, un šī skaistuma dēļ viņš tur gāja. Taču tajā reizē, viņš pēkšņi sajutās, ka viņš ir Krāsas, ka viņš ir Saule, viņš ir okeāns, akmeņi, augi, koki, gaiss sev apkārt. Būtībā viņš sevi sajuta kā visu, vienlaicīgi. Viņš bija pati vide, visa uzreiz.
Tas brīdis beidzās, un viņa apziņa atgriezās pie viņa cilvēka domāšanas, taču viņš varēja par šo pieredzi pastāstīt citiem. Šī pieredze viņu pilnībā izmainīja.
Es mīlu stāstus par apgaismību un augšanu. Daudz šādi stāsti ir par “nāvei tuvām pieredzēm”, kur cilvēki vairs nerunā pirmajā personā, jo pieredze ir bijusi tik fundamentāla. Viņi raksta trešajā personā, tad beigās integrē savu pieredzi un atkal iemācās rakstīt pirmajā personā.
Galu galā, svarīgi ir saprast atšķirību. Kāpēc mēs esam individualitātes, taču dzīvojam kopradītā realitātē.
Kad Tu kļūsti vairāk par “Tu”, un esi daļa no “Mēs” (un, ne tikai “mēs”, bet arī “mēs”), Tu pilnībā saproti savu patieso dabu, realitātes dabu un jaudu, ar ko radīt vidi sev apkārt.
Tam nav jānotiek momentā kā Dzen, vienā atklāsmes brīdi, vai kā cilvēkiem, kas pieredz “nāvei tuvu pieredzi”. Tas var notikt jūsu vēlēšanās dēļ, Tu vari sevi pārprogrammēt lēni un cītīgi, katru dienu mācoties.
Kāpēc es par šo rakstu atkal?
Mūsu pasaule ir polarizējusies tajos, kas vēlas valdīt pār citiem, un tajos, kas vēlas vienlīdzību.
Mēs izvēlamies labās gribas cilvēku kopienas, vienotību.
Lai radītu realitāti, kurā nav iespējama “vergs/vergturis” dinamika, mums jāatgūst sākumā brīva cilvēka statuss.
Viena no lielākajām novājināšanas programmām ir egoistiskā apsēstība ar savu personu, ko mums māca no dzimšanas, programma, kura mūs atdala no mūsu vides, mūsu ģimenes, mūsu sabiedrības un mūsu pasaules. Nošķirtības ilūzija.
Tā ir mānīga, jo mēs, patiesībā, neesmu šķirti no šiem apziņas laukiem, mēs paši esam, visās nozīmēs, mūsu vide, mūsu ģimene, mūsu sabiedrība un mūsu pasaule.
Tikai mēs to nezinām, vai arī apzināti nejūtam šīs “mēs” sajūtas pagaidām. Un mēs
nepiepildām, pagaidām, visus šos “mēs” ar tām sajūtām un nodomiem, lai radītu tādas
“mēs” vides, kādas vēlamies un kādas ir harmoniskas.
Tā vietā mūs iedarbina visādas zemu vibrāciju enerģijas kā bailes, stress, uztraukumi par izdzīvošanu, tāpēc šādas enerģijas vēl ir uz Zemes.
Mēs paši izvēlamies savu amnēziju/ atmiņas zaudēšanu par to, ka var būt citādāk.
Mēs paši izvēlamies radīt “vergs/vergturis” un “boss/padotais” dinamikas un vidi.
Tā nevarētu notikt, ja mēs izvēlētos būt vienoti. Daudzi labās gribas cilvēki uzauga tīri, taču nesaprata šo sabiedrību, un tad attapās, ka jau tiek knābāti un pakļauti. Jau kļuvuši nespēcīgi sistēmas priekšā, kura mūs no bērnības programmējusi, ka tā esot “normāli”.
Tagad, tāpēc, ka Tu šo aizvien lasi, ir laiks sevi pārprogrammēt no bezspēcīga cilvēka un atgriezties pie apziņas, ka esi viens ar visu. Ir laiks būt patiesajai esībai, brīvajam cilvēkam.
Lai tas notiktu, nošķirtības ilūzijai ir jāizzūd.
Vēlreiz, tas nenozīmē, ka Tev jāpārstāj būt Tev, vai jābeidz būt individualitātei. Tas nozīmē apvienošanos, atbildības uzņemšanos par savu vidi, ģimeni, sabiedrību, kopienu, un pasauli.
Tapt redzētam
Es sāku šo eseju ar aprakstu par savām sajūtām par to, ka citi domā tikai par sevi. Ka viņi vēlas tikt pamanīti, novērtēti, ka viņi pieprasa no manis kaut ko.
Esmu ievērojusi, ka lielākā daļa cilvēku vēlas tikt pamanīti, mīlēti, apskauti.
Tāpēc, ka visi grib ņemt, dinamika var ātri kļūt par “Ko es iegūšu no šī cilvēka, situācijas vai sarunas?”
Kad es satieku cilvēku, man interesē viņa individualitātes detaļas. Kā viņš nes savu
augumu, kā tur rokas, kā smaida, kāda ir kosmētika, ādas krāsa, sejas forma.
Kāpēc man tas interesē? Jo katrs cilvēks ir unikāls.
Tāpēc jūs varat iedomāties, cik absurdi man šķiet tas, ka citi par citiem gandrīz vispār nedomā, neinteresējas, tikai par to, ko varētu iegūt no otra.
Viņu domas, piemēram, ir “Es gribu, lai tas cilvēks iedod man darbu” (otrs cilvēks domā par to, vai kaķi privātmājā izlaida dārzā).
“Kāpēc tas otrs uz mani tik dusmīgi skatās?” (otrs cenšas ar mēli izbakstīt ēdienu no zobu starpas).
“Vai viņam es patīku?”(viņš domā par to, vai viņa mašīnas dzinējs vēl ilgi kalpos, tas jau rūc).
“Es gribu, lai viņš ar mani draudzējas, jo man nav draugu šajā jaunajā pilsētā” (otrs cilvēks domā, ko ēst pusdienās, un, vai viņa simpātija arī būs kafetērijā)
Ceru, jūs saprotat.
Tāpēc, kādēļ man interesē “mēs” nevis “Tu”?
Jo augstas ētikas un kultūras sabiedrību nevar izveidot no ar sevi pārņemtiem cilvēkiem.
Liela daļa cilvēku NEKAD šajā dzīvē nav patiesi sadzirdēti, ieraudzīti vai apskauti. Liela daļa cilvēku NEKAD nav varējuši sevi pilnībā, godīgi un patiesi, bez maskām izpaust otra cilvēka klātbūtnē. Un, pat ja viņi ir centušies, viņi nav pamanīti, jo citi bijuši tik pārņemti ar sevi, ka nav viņus patiesi ievērojuši.
Kad cenšaties audzēt savu apziņu uz “Mums, mēs un priekš mums” tuvāko dienu, stundu laikā, nedēļu un mēnešu laikā, pavadiet laiku ar otru cilvēku un savienojieties ar viņu! Ievērojiet, cik skaists viņš ir, cik unikāls, cik gara bijusi evolūcija, lai viņš varētu rasties, viņa seja, vārdi, domas, viņa balss, darbības un atbildes.
Piecas minūtes patiesi savienojieties ar saviem draugiem, tuvajiem un mīļajiem, sadzirdiet viņus, un tas var izmainīt viņu dzīvi pavisam. Tas ir brīnišķīgi.
Bet, ja Tu šī uzdevuma laikā domā par to “Cik es labs, es dodu citiem”, un gaidi, ka otrs arī Tevi novērtēs, tad Tu uzdevumu veic nepareizi.
Vai Tu esi gatavs veikt šos uzdevumus un tapt vienots ar vidi, kurā esi?
Vai mēs esam gatavi? Darīsim to. Jā, darīsim to! |