| 1:42a |
“Saldie 16”
Atceros, ka par meiteni būt 16 gadu vecumā bija pilna laika darbs. Katru rītu mazgāt matus, krāsot nagus, meklēt aksesuārus, šūt sev drēbes.
Izskatīties unikāli, interesanti. Turēt sevi formā.
Es draudzējos ar meiteni klasē, kurai vecāki bija advokāti, kura bija teicamniece, taču nervi viņai jau bija čupā. (šis par mani daudz ko izsaka, ja kāds mani pazīst).
Daudz ko no tā laika nenovērtēju pārāk. Klasesbiedru laipnību, interesi. Mums Natālijas Draudziņas ģimnāzijā bija tiešām ļoti forša klase – mūziķi, mākslinieki, sportisti, wannabe posh meitenes, tādu pelēko peļu nebija vispār laikam. Pēc tam 99. vidusskolā arī bija interesanta klase – es noteikti draudzētos ar to Juglas hip-hopa entuziastu daudz vairāk, ja zinātu, ka es viņam klusībā šķietu interesanta personība. Bet to es uzzināju izlaidumā.
Atceros, ka palīdzēju fizikā un ķīmijā klasesbiedrenēm un paziņai no klases zemāk. Mums klases telpa bija augšējā skolas stāvā, tāpēc arī varējām justies kruti.
Man bija tāda kā imunitāte, jo par mani teica, ka “ar trakiem pa labam”, es biju ļoti ekscentrisks, uzvedu teātri, dejoju, dziedāju.
Tajā laikā biju populārs, bet tā bija tāda outsaidera popularitāte. Jā, mani aicināja draugiem.lv, piedāvāja iepazīties, sarunājās ar mani starpbrīžos un sveicināja mani, taču reāli man bija pusaudžu laika dumpinieciskums, dzīves jēgas meklējumi.
Es ballīti palaidu garām, pat ja tiku ielūgts neskaitāmas reizes.
Kad man beidzās dzīves jēgas meklējumi, un es 27 gados sapratu, ka gribu dzīvot, uzrīkoju savu ballīti, bet pats tajā jutos vientuļi. Interesantā kārtā, viesi viens otram nepatika un tieši tāpēc gribēja ātrāk tikt uz mājām. Citā ballītē, ko rīkoju, bija labāk, un viesi aizgāja savā starpā uz randiņu un sarakstījās pēc tam, nodibināja pazīšanos.
16 gados nenovērtēju vienaudžu apbrīnu un uzmanību nemaz. Man autoritāte biju es pats, un es gribēju daudzas lietas, kam vienkārši vajadzēja lielus resursus. Uzstāties, dibināt grupu, braukt uz ārzemēm skeitot, uz koncertiem ārzemēs, satikt labi izglītotas un audzinātas jaunkundzes.
Kaut viena tāda jaunkundze man klasē bija, un ar otru es sarakstījos draugiem.lv, man visa kā bija par maz. Biju perfekcionists, gribēju, lai manā dzīvē ir kā laimīgā romantiskā filmā.
Lasīju Sabrina “pusaugu burve” grāmatu sēriju. Skatījos Amuletu.
Ar šodienas acīm trakākais šķiet, cik maz novērtēju tos, kas man palīdzēja, man ticēja. Kaut vai mācību daļas pārzini, kas man atļāva uzvest “Dāvida šovu” uz skolas skatuves.
Visvairāk žēl man bija to meiteņu, kas manī tajā laikā iemīlējās. Es biju tik pārņemts ar sevi, gribēju
blakus sev arī traku un radošu meiteni, bet man gadījās tās, kuras iespaidoja mana darbība, bet pašas maz izpaudās.
Bet bija labais, ko atceros – mūzika, ko tajā laikā klausījos – Korn, Linkin Park, Amorphis, Nightwish, Within Temptation.
Bija vēstuļdraudzības internetā ar ārzemniekiem – vāciešiem, rumāņiem, britiem. Tajā laikā izlasīju
daudz ārzemju literatūras.
Tajā laikā šķita, ka būt labi audzinātam, intelektuālam un ar lieliem panākumiem mākslā/sportā ir ideāls, bet, kad tādus cilvēkus sev apkārt sastapu, viņi tik un tā šķita tukši. Ne visi, bija klasesbiedrs, kurš arī bija “Sava ceļa gājējs” (Atsauce uz šāda nosaukuma grāmatu), viņš man patika kā cilvēks.
Pēc tam Rakstnieku Savienībā man lūdzās, lai netaisu pašnāvību. Es to tā atceros, un tas noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc aizvien rakstu.
Viena no traģikomiskajām epizodēm 16 gados bija tāda, ka es ģimnāzijā atradu kādu klusu vietiņu un gāju tajā paraudāt. Mani atrada klasesbiedreņu bariņš, kādas sešas meitenes, un man nācās skaidrot par ko es raudu.
Man bija TĀDS kauns! Par to, ka es raudu, jo vienkārši NEPRATU dzīvot. Man bija sajūta, ka dzīves uz šīs planētas lietošanas instrukciju man nav iedevis ne tētis, ne mamma, es neesmu ņēmis vērā to, ko man mācīja (pēc skata nelaimīgus cilvēkus es neklausīju), un klasesbiedru/skolotāju
vērtības un mērķi ir diezgan tukši.
Es biju arī naivs par to, cik labi cilvēki ir apkārtējie, kad viņi tēlo, ka grib labu, kad tikai izsmej.
Bet vēlāk, jau 23 gadu vecumā, runājot ar klasesbiedreni, sapratu, ka es vienkārši biju citā līmenī.
Ne augstākā vai zemākā, bet citā. Mana līkne no iedomīga, augstprātīga jauna cilvēka uz sakarīgu, talantīgu, strādīgu jaunu cilvēku bija kaut kur tajā laikā iesprūdusi. Bet runā, ka tas uz īsu brīdi esot normāli.
“Īss brīdis” ir relatīvs jēdziens. Taču iestrēgt attīstībā izklausās biedējoši.
Es nepiekrītu tam, ko saka Šērlija Mensone (grupas Garbage vokāliste), ka sievietei jāpaspēj izveidot karjera līdz 30 gadiem, jo izskatam ir, diemžēl, aizvien liela nozīme. Ja Tev ir labvēļi, tad
vari veidot karjeru visu mūžu. Taču, lai tiktu pie labvēļiem, ir jābūt noderīgam cilvēkam. Vēl labāk, labam un noderīgam cilvēkam.
Mana māsa gribēja kļūt par labu cilvēku 16 gados, bet vēlāk teica, ka tomēr vēl par tādu nav kļuvusi, pat ja daudz ko pabeidza, redzēja, un saprata.
“Man nav talanta. Tev ir talants! Man nav tāda talanta kā Gētem! Daudziem nav tāda talanta. Nu un? Es gribu, lai man ir!”
10 000 stundas, 95% darba un 5% talanta. Beigās jau tāpat – slava, nauda, ietekme – ilūzijas.
Vai Tu vēlies izgaismot visas savas ilūzijas šeit un tagad, un vēl parunāt par to, cik izkropļotā realitātē esi dzīvojis? |