| 10:49p |
“Parks”
Tā vakara sajūta. Esi nosvīdis, baltais krekls iekārts skapī. Sagaida Tevi mājās ar siltu, garšīgu ēdienu. Pie vakariņu galda Tu atstāsti īsos teikumos, kā gāja darbā.
Kur sadarbība, kur kārtība, tīrība, punktualitāte, Tu centies ieviest zelta griezuma harmoniju un mieru tajā vidē, kur viss notiek tik ātri, tik daudzas lietas paralēli notiek. Cilvēki Tev apkārt steidzas, uzmanības fokuss mainās tik ātri.
Jāpaspēj dažās, astoņās stundās tik daudz.
Viss ir kā instruments kāda darba paveikšanai, utilitārs pasaules redzējums kā stingra ādas siksna ap gurniem savelkas un grib parādīt, cik svarīgs ir kvalitatīvi paveikts darbs.
Pēc darba Tu aizej uz Parku. Skaties uz putniem, kokiem, tā ir cita vide.
Ieej bibliotēkā, parunā ar bibliotekāri, pasmaidi.
Tad atkal “darbs” - piepirkt visus Lidl ratiņus pilnus pārtikas. Lai ir sievai no kā gatavot rīt.
Atpūties pusstundu pēc vakariņām. Tad ir otrs darbs. Jo nu, kā lai uz priekšu tiek, tik daudz ideju, projektu, tam visam vajadzīgs resurss. To jāiegūst, darot godīgu darbu.
Paprasi sievai, kā viņai gājis šodien - “Es visu dienu Tev strādāju, drēbes izmazgāju, ēdienu pagatavoju, pasūtījumus internetā veicu, ļauj Man tagad iziet ārā vienai, atpūsties, es iešu uz Parku.”
Atpūties, ieej internetā, un ir sajūta, ka tur neviena nav. Visi cilvēki ir Parkā. Visi laimīgie, brīvie cilvēki pastaigājas Parkā vieni vai ar suņiem.
Tu uzrauj mugurā jaku, uzvelc zābakus un ej Mežā. Negribu uz Parku. Mežā ir vēl mierīgāk.
Pusceļā no darba uz mājām acīs sariešas asaras. Automašīnā esmu viens un varu būt patiess. Spogulītī redzu savu gludi noskūto seju. Vai es esmu labs pasaulei ar šo visu?
Kāpēc es sievai nopirku smalkmaizīti un apskāvu viņu, bet viņa tik un tā aizgāja uz Parku?
Es paņēmu grāmatu par čehu mākslinieku “Pa mīlestības ceļu”, jo es esmu turpat. Uz ceļa.
Utilitāri. Acis paredzētas enerģiju uztveršanai. Ja tajās ir asaras, tad tā ir vienkārši skumju vai ciešanu enerģiju atstrāde. V-I-E-N-K-Ā-R-Š-I. |