| 12:02a |
***
Reiz kāda meitene katru vakaru lūdzās mazā lauku baznīciņā pirms gulētiešanas. Viņa gribēja tikt ārā no smaga, netaisnīga darba spaidiem, no vientulības, no veselības grūtībām, no skumjām.
Viņas sirds bija skaidra kā mēnesnīca un viņa ticēja, ka ar godīgu darbu var izdarīt ar savu dzīvi vairāk kā kalpot nekrietniem ļaudīm un būt par kādu, kam aizrāda.
Pagāja vairāki mēneši, un viņa aizvien turpat loga ailē, salikusi plaukstas kopā, vērās pa logu ārpus no baznīcas tieši zvaigznēs. Varbūt tur ir laime?
Viņas sastrādātās rokas turēja stikla pērlītes un čukstēja visas savas vēlmes zvaigznēm. Tā aizgāja pavasaris.
Vasaras naktī, pret rīta putnu treļļiem, viņa pilnīgā transā aizvien čukstēja, ka grib ārā...
Blāvi ausa rīts un parādījās eņģelis, kurš jautāja: “Ko Tu īsti gribi? Es esmu Tavs sargeņģelis un redzu, ka Tu jūc pa vīlēm ārā, ko Tu vēlies?”
Viņa, domājot, ka tas ir sapnis, atbildēja: “Citu darbu pie sirdsšķīstiem ļaudīm. Tad citas mājas, kur pate būšu saimniece. Tad labu vīru, kurš sargās mani un gādās par mani un mūsu bērniem. Tad mazu mājiņu pie meža, sunīti un kaķīti. Tad jaunu kleitu, ar ko ļaudīs rādīties. Tad spēku un veselību savu māju, bērnus, vīru aprūpēt”.
Eņģelis bija pārsteigts: “To taču teju visas meitas grib, ko Tu te plosies, savu jaunības daili aizvadot, lūdzoties mēnešiem? Ko Tu vēl gribi? Šis viss ir mazs!”
Viņa nesaprata. “Kā, mazs? Mana māmuļa to nedabūja, ome ne tik, citām dzimtā vīri dzērājiņi, manas mammas draudzenes visu mūžu par saimnieci gribēja tikt, palika gribot!?”
Uz to eņģelis teica: “Vai tāpēc Tu esi pasaulē nākusi, lai būtu vēlviena saimniece ar savu viensētu, vai Tu tiešām neredzi, kā Tava sirds spētu mirdzēt, ja vien Tu gribētu vairāk?”
Vīzija pazuda. Meitene saļima un aizmiga. Mācītājs viņu atrada guļot uz koka dēļiem, apskāvušu mazu koka eņģelīti.
Nākošajā vakarā viņa palika mājās un domāja. Ko viņa drīkst gribēt? Kas ir tas, lielais? Ko viņa pati spēj? Ko viņa saprot? Kas ir dzīve, ja ne darbs un ģimene?
Viņa atkal pēc pāris nedēļām nostājās uz zvaigznēm, salika rokas kopā... Un skudriņas pārskrēja pār ķermeni. Viņa attapās citā laikā un telpā, kādā zaļumballē ar bērniem pie rokas, viņu sveicināja ciema vecākais, un viņa pielika pirkstus pie lūpām un veltīja gaisa skūpstu debesīm...
Šoreiz viņa no miega pamodās pati.
Mēness rādīja ceļu uz ezeru, tajā viņa nomazgājās un saprata, ka grib mirdzēt kā zvaigzne un izaudzēt spārnus, lai dotos pie citām zvaigznēm. Ko tas nozīmēja, to nezina neviena.
Pēc vairākiem gadsimtiem viņa atcerējās sevi tajā laikā un vietā, mazajā baznīciņā, lūdzoties mēnešiem ilgi, viņa atcerējās, cik koncentrēta bija viņas vēlme tikt ārā...
Viņas pārdomas pārtrauca mazmeita ar savu kliedzienu: “Dievietes ome atnākusi! Mammu, skaties, kā viņa MIRDZ!”
Mamma nekā neredzēja, bet mazmeita redzēja omes auru krāšņā, zeltainā krāsā.
Cikls noslēdzies. |