| 1:48p |
Vienmēr esošais stāsts
Vakar bija tāds uzdevums, ka no nulles jāizfantazē viss. Es vismaz to uztvēru kā uzdevumu no
filmas “Bezgalīgais stāsts”.
Sākumā bija skaņa. Omm. Au-dio. Dievs no skaņas. Au-Aurum, zelta skaņa.
Tātad, tukšums. Iestādu koku. Koks man ir sākums. Koks ir lazda. Tai ir rieksti, lapas, zari un dobums, kurā dzīvot. Tai ir saknes un galotnes. Koka dobumā mīt vāvere. Tā savāc riekstus, glabā tos dobumā, kāpelē pa lazdas zariem.
Lazdai apakšā ir Zeme. Zemes ir maz, ir salas. Ar kokiem. Uz šīm salām ir meži un stepes.
Mežos dzīvo arī citas radības. Bebri, lāči, lapsas, vilki. Viņi visi pārtiek no prānas.
Manā lielajā visumā ir gaismas stihiju gari. Bet nav saules. Gaismas stihiju gari sāk mirdzēt noteiktos laikos un ir gaisma.
Ap salām ir jūra un okeāni. Arī delfīni, vaļi, rajas un medūzas pārtiek no prānas. Vāvere ar riekstiem spēlējas, uz lazdas zariem sēdēdama.
Visa radība ir ar spēju mainīt savu izskatu, peldēt, lidot, sazināties telepātiski. Visi pārsvarā pieņem dažādu zvēru izskatu. Kāpēc? Jo pasakās tā ir rakstīts. Tāpēc es pieņemu, ka šāda pasaule citiem ir viegli saprotama.
Planēta, kur šie zvēri dzīvo, ir ar mērenu klimatu. Zvēriem ir visas gaišspējas, ko varam iedomāties, un vēl mazliet. Viņi var teleportēties. Vispirmākā no gaišspējām man šķiet telekinēze. Kāpēc? Jo zvēri sanāk kopā darbnīcā un diskutē. Tad viņi raksta. Un ne jau ar savām ķepām, bet ar pildspalvām. Pildspalvas viņi notur vertikāli ar saviem saprātiem. Ar telekinēzi.
Zvēri, jeb radības, kuras pieņēmušas zvēru izskatu, primāri domā projektus. Viņi izdomā citas planētas un civilizācijas. Viņi ir arhitektu virscivilizācija. Viņi zīmē maketus, izgriež miniatūras kopijas no planētu sistēmām, visumiem, to visu lipina kopā kā plastilīnu.
Un pēc kārtīga darba lācis ar vilku kopā smaida.
Pastāstīšu par vienu no civilizācijām, ko viņi kopā izdomāja.
Tā ir muzikantu civilizācija. Visi tās iemītnieki spēlē kādu mūzikas instrumentu. Viņi arī maina izskatu, cik bieži vēlas, kaut parasti kādu laiku izskatās vienādi. Viņi spēlē visus simfoniskā orķestra instrumentus un izdomā katru mēnesi vai biežāk, vēl jaunus instrumentus. Viņi nodarbojas ar virstoņu mūzikas eksportu uz citām planētām.
Viņiem ir daudz darba, jo, matemātiski skatoties, sarindot mūzikas instrumentus var tik daudzās variācijās, ka ir par maz ar miljards reiz miljards gadu, lai izspēlētu visas. Tāpēc viņi pūš, strinkšķina un gavilē.
Es biju pie viņiem ciemos, un tur trīs bebri un delfīns atskaņoja koncertu trim dažādi skaņotām arfām un ksilofonam. Man ļoti patika.
Zālē sēdošie dzīvnieki pēc koncerta viņiem pateicībā un apbrīnā aizsūtīja tik daudz beznosacījuma mīlestības, ka koncertu nams uzlevitēja piecsimt metru gaisā. Tas visos izraisīja tik daudz sajūsmas, ka grāmatveža amata kurmis to uzreiz ierakstīja mazā blociņā un piezīmēja šai informācijai blakus kurmju tuneli un sirsniņu. |