| 5:30p |
"14.02"
Par Valentīndienu runājot kā atgādinājumu radīt sev piedzīvojumu – vislabākās Valentīndienas ir sanākušas, kad esmu ļāvis sevis būt priecīgam un draiskam iekšējam bērnam.
Esmu darījis diezgan trakas lietas – braucis vakarā cauri visai Latvijai ar stopiem, lai pasniegtu pašizgatavotu kūku meitenei tieši īstajā dienā. Esmu gatavojis kolāžas, kartītes ar novēlējumiem. Esmu apņēmies cept ēdienus, kurus gatavoju pirmoreiz, ar ticību, ka tie ar pirmo reizi jau sanāks izcili.
Tik ļoti ir gribējies radīt brīnumus, lai šī diena paliktu atmiņā pat pēc desmit gadiem.
Noskaņa ir tas svarīgākais, kā arī sajūta, ka esam abi īpaši, īpaši viens otram.
Mazas dāvaniņas var cauru gadu, taču man 14. februāris saistās ar lielo pārsteigumu.
Gribas pieredzēt kaut ko skaistu. Dažreiz tā ir bijusi kopā-rakstīšana. Mazi stāsti, kuros puse teksta ir mana, puse viņas. Dažreiz tas ir bijis ceļojums uz citu pilsētu Latvijā, kur ir zināma naktsmītne un ēstuve, taču viss pārējais – kur deguns rāda, tur ejam.
Atceros, bija reiz meitene, kura pati sacerēja dziesmas, tās iedziedāja un uz klavierēm pavadīja. Mācījās mūzikas akadēmijā, un tas viņai sanāca diezgan labā kvalitātē.
Tas bija skaisti, taču ļoti smeldzīgi. Kaut jāsaka, ka sajūta, kad meitene spēlē klavieres tikai un vienīgi man, tā ir viena no labākajām pieredzēm, kas man ir bijusi. Protams, ja spēlē ar labvēlību, prieku, maigumu un degsmi.
Jā, var jau uzskatīt, ka 14.februāri nevajag svinēt, mēs zinām tā vēsturi. Taču visus svētkus var pārkonfigurēt. Sešpadsmit gadu vecumā uz “Es Tevi mīlu!” dzirdēt atbildi “Es Tevi arī!” - tas rauj jumtu totāli. Hormoni, asinsspiediens, pulss, sviedri, rokas trīc, viss vibrē, un laiks apstājas.
Tāpēc iedomāties, kā būtu, ja es būtu saticis otru cilvēku jau sešpadsmit gados, tad pamodelēt situāciju, tas viss arī var izvērsties par lielisku lomu spēli.
Emocijas. Daudz pozitīvu emociju! Lai dvēsele jūt, ka ir kopā ar otru dvēselīti uz pareizā ceļa! To es novēlu just katram pārim šajos svētkos otrdien! ❤ |