| 1:44p |
“Salidojums”
Laimai tikko bija palikuši 19 gadi. Viņa grasījās pabeigt divpadsmito klasi. Eksāmenu komplekts bija izvēlēts. Decembra sākums. Plauktos viņas istabā glīti saliktas mapītes ar uzrakstiem “Matemātika”, “Latviešu valoda”, “Fizika” un citas. Katram priekšmetam.
Viņa juta, ka ir sakārtojusi savu ikdienu, taču trūkst kā jauna. Kā grandioza. Ziemas saulgriežu brīnuma novembrī. Vai kā noturīgāka par taureņiem vēderā un iemīlēšanās ķīmiju.
Viņa gribēja iegūt patiesu mieru. Lai ārējā pasaule tikai kā maigs vējš glāstītu viņas matus, bet iekšā viss notiktu pēc viņas prāta.
Viņa zināja, ka var sākt meditēt, taisīt jogas vingrojumus, var skriet gar jūru, var braukt brīvdienās uz Indiju, bet ar to visu šķita par maz.
Tā nu viņa vienu vakaru uz lapas sev priekšā uzrakstīja: “Es gribu iemācīties lidot!!!” un klāt piezīmēja feju. Ar skaistiem, rozīgiem spārniem, taču arī ar violeto un sarkano, un brūno. Tādu pieaugušu feju.
***
Nākamās dienas vakarā viņa jutās ļoti pacilāta, jo intuīcija teica, ka notiks kas ļoti labs. Un tā arī bija. Sapnī viņa sastapa sevis uzzīmēto feju, kura pačukstēja dažus teikumus viņai, lai iedrošinātu Laimu. Lidot var iemācīties. Mieru var iegūt. Taču sākumā jākļūst vieglai un pozitīvai.
Kāpēc pozitīvai? Jo, ja Tev ir pluss kā pozitronam, tad Tev ir, ko dot. Ja Tu gribi lidot, tad ir iemesls, uz kurieni Tu gribi doties pati vai aiznest ko. Lielā mīkla Laimai bija par to, kāpēc pozitrons, nevis protons, jo protonam arī ir + lādiņš. Taču feja nerunāja par ķīmiju, viņa runāja par to, ko nozīmēja būt vieglai.
Laima satikās sapņos ar feju vēl dažas reizes. Feja meiteni mudināja atsākt meditēšanas mēģinājumus, kaut tie bija mokoši. Aizver acis, ieelpo. Izelpo. Iztēlojies sevi no malas. Galvā nāca simtiem domu, taču uzmanību vērs uz to, kā izskaties no augšas pati savā istabā. Vēro sevi. Vēro, kā plaušas darbojas, kā krūškurvis cilājas, kā Tu elpo ar dziļo elpošanu, un vēders kustas elpojot. Tā katru dienu, trīs reizes dienā, sākumā par divām, trim minūtēm, tad līdz piecpadsmit minūtēm.
Tas viss bija tik nogurdinoši, šādi sevi disciplinēt, ka Laima pārtrauca apmeklēt dejošanas nodarbības, bet mājās meditēja un pēc tam gāja skriet. Elpo, izelpo, elpo mierīgi, elpo lēni, elpo dziļi. Vispār jau iemācīties elpot bija ļoti, ļoti sarežģīti. Tiktāl Laima saprata, ka stress elpošanu paātrina, bet atslābināšanās palēnina. Taču ar “lēnāk par ātri un saraustīti” bija par maz.
***
Šādi nedēļu ar sevi darbojusies, Laima sajuta, ka skolā viss rādās vēl vieglāks. Viņai bija sistēma ar kladītēm un mapītēm. Viņa rakstīja sev atgādnes pirms katra kontroldarba. Viņa mācījās interesantos priekšmetus padziļināti un garlaicīgajos ar visu rūpību dabūja 7, kas ir “tikai labi”.
Tātad, elpojot lēnāk, jau kaut kas palicis bija vieglāks. Viņas ikdiena. Tas Laimu motivēja likt klāt vēl 30 sekundes pie meditācijas.
Tomēr, tad viņa saprata, ka, tāpat kā funkcijai ir robeža, arī šādai darbībai pēc pāris mēnešiem var iestāties robeža. Viņa negribēja ne meditācijas simts cilvēku zālēs, ne jogu ar mūkiem, bet vienkāršu darba ļaužu efektivitātes celšanu, jo pirmie panākumi ar elpošanu jau bija.
Internetā, meklējot garīgās attīstības centrus un nodarbības, kā arī jogu un lekcijas, viņa mēģināja saprast, cik lielā mērā katrai organizācijai tas viss ir bizness. Ja kāda grupa solīja iemācīt nopelnīt lielu naudu dažu mēnešu laikā, tad skaidrs – bizness un reklāma. Ja kāda grupa prasīja par stundas meditāciju 30 eiro, turklāt zālē, kur bija pilns un nebija, ko elpot - bizness.
Viņa pētīja tos ģīmjus, kas šo visu piedāvāja, un saprata, ka vispār jau būtu absurdi no vecākiem prasīt lielāku naudu, kā tie bija gatavi dot pirms tam par dejošanu. Dejošanā viņi jau bija ieguldījuši daudz – tērpi, uzkodas pēc garajiem mēģinājumiem, līdzmaksājumi braucot uz skatēm citās Latvijas pilsētās un pat ārzemēs, summa bija vismaz ar pieciem cipariem kopš sākumskolas laikiem.
***
Tā viņa atrada grupu, kura solīja lekcijas, meditācijas un superspēju treniņus. Tas Laimu ieinteresēja, jo spēja lidot, visticamāk, skaitās superspēja.
Viņa aizgāja uz vienu nodarbību un ēšanas pauzē jautāja dāmai, kura izskatījās pēc grieķu dievietes ar latvietes seju, vai viņai var iemācīt lidot. Dāma izstāstīja, ka tas ir ļoti augsts līmenis, un uz Zemes šobrīd lido tikai daži. Viņi to dara tik ļoti slepeni, ka katram pašam jāsaprot, vai tas ir ticami, ka vispār šie daži lido.
Tad Laima pateica, ka viņai derētu jebkāda lidošana. Viņa tak saprot, ka ar saviem 45 kg viņa var iet lidot Aerodium atrakcijā.
Dāma atbildēja, ka tad tās lietas ir ļoti reālas. Termiņus un laiku solīt nevar, taču, ja ļoti grib, var sākt lidot jau dažos mēnešos vai gada laikā. Ir tādi gadījumi. Taču viss ir atkarīgs no nodoma tīrības. Kāpēc Tu gribi lidot, Laima?
Laima teica, ka sapnī feja viņu mudinot lidot līdzi, bet ir skaidrs, ka Laima ir par smagu. Bērnības traumas, kompleksi, mazvērtība, ego, skumjas, vilšanās, nožēla par neizmantotajām iespējām, kautrība, bailes – tas viss taču velk uz leju. Tik daudz Laima saprot pati.
Dāma teica, ka vajag mērķi, kur aizlidot. Ar procesu ir par maz. Laima teica, ka grib saprast, kāda ir sajūta, kad esi tik viegla kā pūka un vari ar domu spēku aizlidot visur. Dāma pasmaidīja un teica, ka ir labi, ja dzīvē ir laiks un iespējas par ko tādu domāt.
Viņa teica, ka grupā visi trenējas, un, ne jau, lai kļūtu supercilvēki, bet, lai sāktu izmantot to potenciālu, kas viņos jau vienmēr ir bijis, tikai viņi cilvēka dzīves laikā pieķēzījuši savu esību ar daudzām lietām, kas traucē.
Laimai patika dāma, kura bija ļoti draudzīga un laipna. Samaksa par lekcijām arī bija pieņemama. Tās gan varētu notikt biežāk, jo reizi mēnesī bija par maz, kad tas viss bija jauns, un gribējās katru dienu pajautāt kādu lietu vadītājiem. Plauktiņā parādījās mape “Lidošana” blakus mapēm par fiziku un ķīmiju.
Laima arī turpināja meditēt trīs reizes dienā, taču apstājās pie 15 minūtēm katru reizi. Vēl viņa gāja skriet stundu katru dienu un pierakstīja kladītē atziņas. Viena no vadītājām teica, ka skriešana (bez austiņām ausīs) arī ir meditācija.
***
Paralēli tam Laima mācījās skolā, kura pēkšņi bija sākusi šķist ļoti skaļa, brāzmaina un drudžaina. Steiga, burzma, kontroldarbu datumi, špikeri uz rokām, meiteņu tualetē pie spoguļa vienmēr aizņemts, zēnu ķircināšana, skolotāju joki, tas viss kā tāda jūra noplaka un kļuva Laimas apziņā par ezeru. Tas nenotika vienas nedēļas vai mēneša laikā, bet pavasarī, kad tuvojās eksāmeni, Laima jutās droša par saviem favorītpriekšmetiem, ka tajos būs vismaz 80-85%, taču viņu vairs nebaidīja sešnieki fizikā, viņu vairs neaizskāra zēnu piezīmes, ka viņa ir pārāk “pareiza”, pārāk “garlaicīga”, pārāk “izkritusi no laika”. Laima lasīja starpbrīdī grāmatu par kaiju Džonatanu Livingstonu un atradās savā prātā visas 20 minūtes, ko piedāvāja garais starpbrīdis.
***
Laima garīgās attīstības grupā iepazinās ar citiem jauniešiem. Daļai vecāki bija gadu desmitiem meditējuši, daļa ticēja konspirācijas teorijām, ka cilvēki dzīvo akvārijā, kurā mistiski spēki šad un tad nomaina ūdeni. Bija interesanti. Taču viena viņa šajā ceļā nebija.
Sapņos ik pa laikam parādījās feja un apjautājās, ko Laima ir jaunu uzzinājusi. Vadītājiem viņa varēja pajautāt jebko, tabu tēmu grupā praktiski nebija. Visi bija atvērti, labvēlīgi un draudzīgi.
Kad Laima pavasarī nokārtoja eksāmenus skolā, paredzētā satraukuma vietā viņa juta labi paveikta darba gandarījumu. Jūnijā par pirmo gadu grupā viņai izsniedza diplomu. Noslēguma meditācijā vadītāji viņai palīdzēja aizlidot uz mistisku kalnu pie vēl krāšņākiem skolotājiem.
Laima bija gandarīta un priecīga. Viņas dzīvē bija sācies uzplaukuma laiks. Viņa iegūs draugus gan grupā, gan studijās rudenī. Viņai bija tik daudz domu un jaunatklājumu! Viņa bija sākusi apzināti censties sevi no sirds mīlēt un cienīt visur un vienmēr. Viņa pārmetumus un mutiskus uzbrukumus sev nevis ignorēja, bet sevi bija sākusi aizstāvēt. Un dzīve apkārt strauji mainījās, jo mainījās Laima pati.
Jā, viņa aizvien neprata lidot. Taču jau bija uz skrejceļa. |