| 2:32a |
Sieviete
Vakar pasākuma laikā zināju, ka iepazīšos ar kādu sievieti. Viņa būs atklāta, tieša, viņa būs sirsnīga un maiga, taču vienlaikus sauks lietas īstajos vārdos.
Viņa runās par tagadni un nākotni, un centīsies pagātni atstāt pagātnē, vienlaikus esot saprotošai un pieņemošai.
Mēs atradīsim tēmas par ko runāt, mēs aiziesim pēc tam kopā iepirkties. Tad citu dienu – parunāties indiešu kafejnīcā priecīgu badžanu pavadījumā. Mēs zīmēsim mazas kartītes uz A6 papīra un tās, ar telefoniem nofotografējot, sūtīsim viena otrai.
Es biju iztēlojusies, kāda viņa būs. Gariem matiem, pieguļošu lietusmēteli, gaumīgiem aksesuāriem, smalka un trausla, taču stiegraina kā uzvilkts loks.
Viņa jautās maz, taču vērojot sapratīs daudz. Viņa piefiksēs smalkas detaļas.
Reiz kādā kafejnīcas reizē es viņai izstāstīju to stāstu, kuru var raksturot ar vienu vārdu “skaudri”.
Kad man bija 19, citas klasesbiedrenes gribēja kļūt par interjeristēm, veikala vadītājām, zinātniecēm, klientu apkalpošanas servisa vadītājām vai skolotājām. Es, daļēji jokojot, teicu, ka pēc vidusskolas beigšanas kļūšu par mammu. Labāko mammu, kādu es pazīstu. Es tiešām lasīju grāmatas par zīdaiņu, mazuļu, bērnudārznieku audzināšanu. Lasīju cāli, domāju, kā tas būs. Cik tad būšu laimīga – varēšu redzēt mazo augam. Varēšu sagaidīt pirmo vārdu, pirmo staigāšanu, pirmo dienu bērnudārzā, pirmo skolas dienu, un būt blakus. Vienmēr būt blakus un turēt roku, kamēr vajadzēs. To domājot, es vien kļuvu laimes un ilgu pilna.
Jā, ir jau tāda lieta, ka sākumā jāapprecas. Jāatrod kāds brašs inženieris, kurš, vēl bez gaisa piļu būvēšanas, prot būvēt arī reālus tiltus, mājas, garāžas, viaduktus un vēl daudz ko. Kurš prot iztīrīt aizsērējušu izlietni. Prot izjaukt televizoru un to saremontēt. Kurš ir labsirdīgs un gādīgs.
Taču es ticēju saviem spēkiem. Vidusskolas laikā ar labāko draudzeni mēs gājām puišos volejbola pulciņā, gājām uz zaļumballēm mazpilsētā, gājām spēlēt badmintonu sporta klubā. Mēs noteikti zinājām, ka inženieris ir arī sportisks un atlētisks, mēs viņu satiksim. Muļķu drošs plāns, pavisam noteikti.
Ar labāko draudzeni mūsu lielais laimests būtu atrast šādus divus brāļus, kuri būtu praktiski, izdarīgi un ģimeniski, kuri paši nāktu no vides, kurā būt par labu tēti ir prestiži. Un par labu vīru. Tad mēs apprecētos ar mazu laika starpību, un mūsu draudzība neciestu no tā, ka viena no mums būtu citā sociālā statusā.
Tik daudz dzirdēts, ka sieviešu draudzība izjūk, jo viena, satiekot savu sapņu puisi, aizmirst par visu pasauli, kamēr otra, tāpat kā ik dienu, domas piesien pie jaunākās LMA izstādes un sava pētnieciskā darba augstskolā.
Skolā iepazīties un draudzēties ir viegli. Pēc tam dzīves ceļi aizved tik tālu un tik sarežģītos līkumos, ka labi, ja vēl sanāk pusmūžā satikties.
Mēs bijām visu izplānojušas skolas pēdējā klasē. Bet dzīvē viss sanāca citādi. Gandrīz viss. Es pārcēlos uz citu pilsētu tepat Latvijā studēt. Viņa – uz citu pilsētu Eirāzijā studēt. Palika skaips, vēlāk feisbuks, taču satikties - tikai caurbraucot Rīgai kaut kādos Coffee Shop-os.
Mēs sākām sarakstīties mazāk, jo bija jaunas paziņas studiju laikā uz vietas. Un citas, tikpat intravertās draudzenes, kuras arī bija pirmajā kursā, rakstīja man, jo tāpat kā es, jaunajā vietā iejutās pavisam lēni.
Tu staigā pa pasakaini skaistu pilsētu. Tur ir parki, jūra, sakopta vide, labs ēdiens, fantastiski pasniedzēji. Taču nav, ar ko parunāt. Jo es nepratu tā, pieiet klāt un sākt sarunu. Gandrīz vienmēr man pienāca klāt pirmajai. Tā nu sarakste auga ar citām, kuras bija tādā pašā situācijā.
Mēs cerējām, ka būsim līgavas māsas viena otrai. Taču beigās sanāca tā, ka viņa iepazinās ārzemēs ar puisi, kurš man riebās un neraisīja nekādu uzticību, kamēr viņa bija līdz matu galiņiem samīlējusies. Pēc diviem, trim gadiem viņa, bēdu sagrauzta, pārcēlās atpakaļ uz Latviju un izšķīrās. Taču man nekad nepiedeva, ka es viņas mūža vīrieša izvēli neatbalstīju.
Kas par to, ka es biju savu intuīciju trenējusi jau kopš vidusskolas laikiem meditējot, ejot uz jogu, pētot sevi un notikumus ikdienā. Centusies paredzēt, sajust savu eņģelīti, kurš pasaka priekšā, kurā veikalā ir kurpes par labāko cenu un ar labāko dizainu.
Mūsu intuīciju līmeņi atšķīrās, un viņa neuztvēra to nopietni. Un kopš tā laika, kad viņa, nespējot man piedot un atkal satuvināties, kaut bijām pēc studijām kādu laiku vienā valstī, mēs praktiski nesarunājamies. Pārāk grūti pārkāpt ego pāri. Pagātnes lietai pāri. Es taču viņai nebāzu sejā to: “Man bija taisnība, nepinies ar viņu!”, bet tik un tā lepnums, lepnums.
Tāpēc vakar pasākumā es redzēju, ka satikšu sievieti, kura būs pāri, stāvēs pāri šīm mazajām lietām, kas mums toreiz, vidusskolnieču vecumā, bija visa pasaule – kāda ir dzīve apprecoties, pabeidzot studijas, uzaudzinot pirmo bērnu vismaz līdz skolas vecumam. Mēs fantazējām, taču naivi ticējām, ka esam jaunas un uzņēmīgas, mēs viena otru vienmēr atbalstīsim, viss sanāks.
Pasākumā satiktā sieviete teica, ka sava gribasspēka stiprināšanai viņa nes uz nēšiem ūdens spaiņus. Mazus, taču tomēr. Tie stiprina viņas mugurkaulu. Viņa sajūtas jaudīgi. Viņai tas ir svarīgi. Būt ar staltu, taisnu muguru. Paļauties uz sevi.
Pirmajā brīdī izklausījās, ka viņa kačā muskuļus. Pavisam īpatnēji. Taču viņa teica, ka tādējādi viņa tikai palīdz omei, kura dzīvo tur uz vietas – laukos.
Man tikai tagad, sarunās ar viņu, sāka likties viss kopā. Ir daudz citu jaunu meiteņu, kuras cer un grib. Taču ir jēga konsultēties ar omēm, mammām, un tantēm. Ir vērts rūdīt sevi saudzīgi, pat ja esi meitene ar glāstošajiem pirkstiem.
Komiskākais tajā visā, ka savos 25 vai 30 gados, neviena inženiera tā arī nesatikām. Laikam bija jāiet studēt RTU. Taču RTU stipendiju nedod par sieviešu romānu prasmīgu analizēšanu.
Lai dzīve kļūtu par fantāziju, lai fantāzija kļūtu par dzīvi, varbūt ir jāliek nēši plecos un jāmācās atbildība, un dzīves pieredzes bagātu cilvēku cienīšana. Ai, dzīve ir skaista, man ir jauna labākā draudzene! |