| 10:58a |
Laukos
Rīgā lija. Pelēka, drūma, apmākusies piektdiena. Mēs tirgū bijām nopirkt dažus ābolus, kabačus un burkānu buntīti. Bija nemīlīgi, taču tad viņa teica: “Ja Tev ir brīva visa nedēļas nogale, braucam uz laukiem!”
Es biju ar mieru. Mazā mašīnīte kā apņēmīga bizbizmārīte vēcināja logu tīrītājus, spraucās cauri lietainajam ceļam A7 un devās virzienā par kuru tikai manai ceļabiedrei bija jausma.
Mēs iebraucām caur zemes ceļu vairāku kilometru garumā. Arī tur lija. Mašīna veiksmīgi uzrāpās kalniņā, tad ieslīdēja pagalmā, kur bija aka, vējdzirnavas, un dažas ēkas.
Viņa rādīja uz lielāko no tām, kas varēja būt dzīvojamā ēka. Devāmies iekšā iekurt kamīnu un krāsni.
Vēla pēcpusdiena vēlā rudenī, tik vēls, ka jau tumšs metas un līst. Lietus nekad nenāk par vēlu oktobrī.
Māja bija pilnībā modernizēta, ar koka apdari, ar skaistiem olīšiem, efeju virtenēm, un svēteļa ligzdu, kas sargāja visus zemāk esošos.
Mēs tuntuļojāmies vilnas halātos, uz krāsniņas riņķiem katliņā uzvārījām ūdeni tējai. Pēc tam tai pašā katliņā uzsildījām līdzi paņemto zupu.
Galvenā istaba bija plaša un mājīga. Viss no koka. Lampiņas, gleznas, abažūri, grāmatplaukti, puķes, paklāji – it viss radīja mājīguma sajūtu.
Māja bija divstāvu, taču pagaidām mums pietiek ar pirmo stāvu. Kaut nu, ja Ir otrs stāvs, tad vienmēr māc ziņkārība, vai saimniece kaut mazliet parādīs, pastāstīs arī par otro stāvu. Viņa gan atzinās, ka nav vienpersoniska saimniece – šīs ir dzimtas mājas, kuras kopj arī tētis un brāļi.
Mēs apsēdāmies pie gara koka galda un sākām tērzēt. Es domāju, cerēju, ka viņa runās vairāk, plašāk, dziļāk, jo te vajadzēja būt drošāk. Viņas dzimtas mājās.
Apkārt viss bija dzīvs, pat ja mājās ikdienā dzīvoja vien to gariņš. Taču brīvdienās vairāki cilvēki ik pa laikam atbrauca, sakopa krūmus, nopļāva zāli, sacirta malku, izravēja puķu dobes, viss notika.
Sprakšķēja kamīns, pie istabas pretējās sienas bija liels spogulis. Tāds no teātra vai baleta studijas. Divi reiz trīs metri liels. Varētu pat teikt, ka tā bija spoguļa virsma. Mēs malkojām tēju, ēdām zupu ar kvinoju, klāt bija dažādas uzkodas pēc tam. Un vakars kļuva agrs. No ļoti, ļoti vēlas pēcpusdienas pulksten 17.30, laiks apmeta kūleni, un 18.01 mēs ieradāmies jaunā laika zonā, kura ar smailiju enerģijām mums vēstīja, ka pienācis agrs vakars, kurš sola daudz jautrības, dziļu atklāsmju un siltuma.
“Jums ir tik skaists spogulis, bet jūsu ģimenē neviens nespēlē?”
“Nē, mēs vienkārši kritiski skatāmies uz sevi. Tik milzīgs spogulis palīdz tam”
“Es ticu, ka enerģētika te, laukos, ir pavisam cita. Turklāt šī ir Jūsu iekoptā teritorija. Vai vari raksturot, kā Tu te jūties, kad atbrauc?”
“Kā bebrs, kurš pēc ilgām gaitām virszemē un būvmateriālu vākšanas, ir iekāpis savā dabīgajā vidē – aizsprostā, un var tajā atpūsties, nedomājot par ko citu”
“Vai tas, ka te ir pavisam citādi, tas taču palīdz Radīt?”
“Jā, mums ir plaša darbnīca. Vienā tās istabā ir kokapstrāde. Citā – vieta stellēm, ratiņam, drēbju gatavošanai. Tālākā telpā ir plaši logi, un arī audekli, krāsas.”
“Ārēji varētu šķist, ka te ir vienkārši dažas mājiņas, dīķis un viss kopā kā parastā lauku māju kompleksā. Taču mēs te savienojamies ar senčiem, mums ir svētvieta, birzs, aka, mēs te smeļamies iedvesmu pilsētā nepazust”
Es vakariņu laikā blociņā izdarīju dažādas mazas piezīmes. Viena no tām - “Ja Vulfai vajadzēja savu istabu, tad, lai pārciestu Rīgu, ir vajadzīgas savas lauku mājas”.
Nākamajā dienā padomāju, ka Viņa ir ļoti kulturāls cilvēks, jo prot tik labi kultivēt vidi sev apkārt. Visa viņas dzimta to prot. Sirds pielija ar prieku, ka varēju apskatīties uz vidi, kurā viņa rada. Viņas darbnīcu, gobelēniem, viņas mammas radīto.
Viedoklis par Viņu man krasi mainījās pēc šīs viesošanās. Redzēt viņu Rīgā vai pa ceļam uz Rīgu bija tik tiešām kā pērļu zvejnieku, kurš īsi pirms ledus aizsalšanas metas zem ūdens, lai atrastu. Taču darbistabā viņa pulēja savas pērles.
Man bija prieks, kaut es sapratu, ka dzīvē viss ir citādāk. Lai kā es biju gribējis radīt ko līdzīgu, pagaidām biju ticis tikai līdz dzīvoklim. Man nebija dzimtas. Man vienmēr ir iespēja radīt no jauna, kaut vai draugu sanākšanu un plenēru.
Saule logā nožāvēja asaras. Balta laime spīd, bet mana laime ir dziļi iekšā. Man tā vēl jāmeklē. |