| 4:02p |
Sāpju karalis (King of Pain)
Nabadziņš. Upuris. Mazvērtības kalngals. Apvainojies uz visu pasauli. Viņš vazā līdzi visu šo un vēl daudz ko citu kā portatīvo lapseņu pūzni. No bērnības līdz jaunībai visi viņam darījuši pāri. Un tie, kas nav, mīlējuši par maz. Un tie, kuri bijuši ideāli, tos viņam mazliet bail pat uzrunāt. Ja nu viņi tomēr ir īsti?
Viņš tic dažām budisma idejām, un, galvenokārt ticēja tam, ka dzīve ir ciešanas. Tāpēc viņš gribēja kaut kā tikt galā. Ar ciešanām, dzīvi un sevi. Taču viņam nesanāca. Un tad viņš gāja pie psihiatra, bet, lūk, psihe nav dvēsele, un ar Anti-depresantiem dvēseles mokas neizārstēt. Tomēr viņš dzēra tās ripas vēl un vēl, jo gribēja būt kaut cik labs. Mazvērtība taču.
Viņš ticēja, ka viss plūst un mainās, tikai ciešanas vienmēr paliek. Ir vairāku veidu ciešanas, un viņš pazīst diezgan daudzas. Viņam ir plaša sirds – tur pietiktu vietas četriem bataljoniem bēgļu, protestētāju un slimu ielas dzīvnieku. Taču tajā nav vietas viņam pašam.
Viņam māte darīja pāri, tēvs darīja pāri, citi radinieki par viņu bija aizmirsuši, vai arī viņu nesaprata. Un viņš jutās tik vientuļš, ka uzskatīja, ka vientulība kā akls, nemirstīgs suns viņam iedota papildus šai dzīvei. Ja gribi dzīvot, baro savu vientulību.
Tā bija akla, taču mūžīga, tā vienmēr gribēja ēst, un pēc labas maltītes, galvu nolikusi uz ķepām, žēli smilkstēja. Tad to vajadzēja glaudīt, un kādu milisekundi bija labi. Un tad sākās atkal – jāved ārā, jādod ēst, jāpaglauda, un pilnmēness naktīs vispār tā kauca, kā atceroties kādu siltu zemi, kur visi dzīvo komūnā un ir viens otram brāļi un māsas.
Vai viņš vispār izauga – visticamāk jau daļēji. Viņš vairs sevi nesit, nemēģina noslīcināt vai nomērdēt badā. Viņš vairs neveic pārgalvīgus trikus un neizaicina likteni.
Viņš jau vienreiz no skumjām gandrīz nomira. Plaušās bija tik daudz skumju, ka tikai
beigās viņš iedomājās, ka nu ir par daudz. Nāve neatbrīvo no ciešanām, tikai maina to tipu un apstākļus. Bieži vien pat tips nemainās. Tāpēc viņš izdomāja vēl padzīvot un atveseļojās no plaušu karsoņa.
Pēc tik daudzām depresijas epizodēm, kad viss, vai daudz kas, šķita pelēks, viņam ir palicis suns, ko barot un glaudīt. Un viņa lapseņu pūznis, ko barot. Tām lapsenēm arī vajag, ko ēst, un, ja viņš nedod, tās ēd viņu pašu.
Viņam bija grūti mainīties sevis dēļ. Citu dēļ vēl jā, bet sevis – viss taču ir pamēģināts. Beigās tāpat viņš paliek vientuļš, atkarīgs no citiem, skumjš un nesaprasts.
Viņš sāka iet uz biedrību, un tur bija briesmīgi. Visi viņu cienīja un godāja. Viņš to nevarēja izturēt. Kā velns, kurš paslepus izlavās no elles un dodas uz Indiju meklēt jaunu eksistences pamatu, viņš devās uz biedrību, un atmosfēra tur viņu apdedzināja kā svētais ūdens.
Par ko viņu cienīt, šo grabažu no cilvēka? Cik bieži viņš bija saukts par parazītu un liekēdi, kaut darīja visu, ko šajā Rietumu sabiedrībā no viņa gaidīja. Viņš mācījās, strādāja, tīrīja zobus, matus, viņa drēbes pat bija saskaņotas un nagi apvīlēti. Un tik un tā viņš netika uz priekšu, jo mugurā uzkārts lapseņu pūznis, bet pie kājām izsalkušais suns.
Un tomēr viņš spītīgi gāja, pat ja šausmīgi nāca miegs, pat ja viņš sākuma neko nesaprata, un viņam bija sajūta, ka viņu kuru katru brīdi izmetīs ārā.
Taču vēl pēc laika viņš saprata, ka viņu vienkārši cenšas pieņemt, un kaut kas jau mainās. Viņam vairs negribējās sist un lauzt, viņš vairs negribēja iet uz sporta laukumu dauzīt boksa maisu, viņš bija gatavs jauna tipa ciešanām, jo sāka sajust, ka vecās kļuvušas pārāk viegli panesamas.
Kā tas ir, iemācīties sevi cienīt, ja neviens cits neciena? Kā sevi aiz matiem izvilkt no purva, ja nav ticības?
Viņš turpināja strādāt, mācīties, pat izveidoja kaut kādu ģimeni, lai būtu jauna tipa ciešanas un pieredze. Izmisuma pieredze, tikai jaunā mērcē.
Sarāvies čokurā, pa naktīm viņš raudāja, jo nesaprata, kas ir sliktāk, dzīvot vientulībā un nedarīt neko, vai palīdzēt mocīties arī otram cilvēkam.
Tas komiskākais ir tas, ka no malas viņš pat vairs nav ne liekēdis, ne parazīts. Darbā viņu ciena, biedrībā viņu ciena, ir cilvēki, kuri saka, ka viņiem prieks viņu satikt.
Taču aizvien tās lapsenes spindz un suns kauc. Kā viņš tāds var rādīties acīs tiem, kam ir perifērā redze?
Viņš ir tiktāl notrulinājies no visām sāpēm, ka prieks šķiet kā gaismas zibsnis. Pārejošs un milisekundīgs. Dvēseles skumjām pretī stāv dvēseles prieks, un viņš ir atmetis cerības ko tādu piedzīvot regulāri.
Viņš, pat tad, kad viņam saka, ka viņu mīl, neuzticas, jo bijis nodots tik daudz reižu. Viņš netic vārdiem, bet tikai darbiem. Un ar darbiem reizēm arī ir par maz.
Viņš gaida tādu “Uh!” mīlestību, kura kā piektajā pakāpē priecīgs pūdelis ar pārlaimīgu riešanu laizītu viņam seju tikai par to, ka viņš ir šeit un tagad un dzīvs.
Viņš grib, lai visi ir laimīgi, bet aizmirsis sākt ar sevi. Jo ar sevi visgrūtāk. Viņš prot izpatikt, izdabāt citiem, bet neprot lutināt sevi. Viņš citiem dod atlaides, bet sev nē. Viņš cenšas citiem dot no sevis to labāko, bet pats sev iedod mazumiņu.
Mazvērtība viņu dzen uz priekšu pa dzīvi kā garlaikots puišelis pa grants ceļu uz priekšu dauza skārda bundžu. Ripojot, tarkšķot un klaudzot. Viņš negrib atpalikt no citiem, kuriem ir draugi. Viņš cer, ka kāds apstāsies un pabaros viņu, viņa suni un lapsenes. Kad tas notiek, viņš nezina no apjukuma, kur dēties.
Viņš ir aizmirsis vārda “bauda” nozīmi. Arī vārds “atpūsties” izklausās no citas valodas. Viņš prot strādāt, kamēr paliek slims. Vai, kamēr kāds aizrāda, cik slikti viņš izskatās un pažēlo viņu.
Viņš ir iemācījies skaļi nopūsties tik daudzās intonācijās, ka varētu padomāt, ka viņam ir hroniskais sāpju sindroms. Visticamāk, ka tā arī ir, bet viņš uzskata, ka neviens nesaprot viņa dvēseles sāpes.
Tās atlaižas tikai tad, kad viņš ir izdarījis kaut ko ne mazvērtības, ne pienākuma, ne baiļu dēļ, bet tikai tāpēc, ka viņš to izdara pats sev.
Gandarījums atnāk reti, bet ik pa laikam viņam labi samaksā, paldies pasaka, attieksme ir laba, darba apstākļi ir ideāli, un viņš nevar vien nobrīnīties, kā tas ir, kad nav nekā, par ko žēloties. Viņš jau nežēlojas, jo grib būt labs.
***
Gribēt Ir bīstami.
Pirmkārt, ja Tu gribi, bet nedabū, tās ir ciešanas.
Otrkārt, ja Tu gribi, bet sāc skatīties uz tiem, kam jau ir, ir skaudības risks, un tās ir ciešanas.
Treškārt, ja Tu centies neko negribēt, ķermenim tik un tā vajag ēst, dvēselei vajag attīstību, un pat plaušām vajadzīgs svaigs gaiss.
Ceturtkārt, ja Tu gribi, bet dabū, tad dažreiz dabūšana rada tādas emocijas, kuras ir pārsteidzoši atšķirīgas no cerētajām.
Piektkārt, bez gribēšanas arī nevar. Ja Tu negribi, citi gribēs Tavā vietā. Un tas arī var radīt ciešanas.
Dzīve ir uzdrīkstēšanās gribēt, pat ja tas ir bīstami. |