| 10:37a |
Zūdošais ļaunums
Spirālēm ir beigas. Katrai pieredzei ir beigas. Cikls, kurš noslēdzas.
Pirms paradīzes nākas nosusināt pekli.
Tie, kam ir, ko zaudēt, visvairāk baidās zaudēt, un tāpēc cīnās bez noteikumiem. Kaut arī tā ir ilūzija. Ja visus noteikumus varētu pārkāpt, tad Haoss būtu par lielu pat priekš tiem, kuri haosā jūtas kā mājās.
Paredzēt un saprast nākamo soli vēl lielākai iznīcībai, sadismam un kroplībai.
Tas, ko Tu pazīsti, dara Tevi drošsirdīgu.
Vai tāpēc ir vērts skatīties un pētīt sērijveida slepkavas, kultu līderus, mafijas bosus un visu pārējo, kas laika gaitā ir ar tendenci pašiznīcināties?
Cilvēkam pieci gadi katorgā ir smagi, un vēl smagāki, ja tie nopelnīti par pretošanos totalitāram režīmam. Tu zini, ka kosmiskā taisnība ir Tavā pusē, bet, kamēr tā iestājas, padomā par savu nespēju noslēpt savas patiesās domas un rīcību.
Reālajā dzīvē varoņu ir maz – tie ir cilvēki ar tik lielu aizmuguri, ka vienkārši viņu limits paveikt dzīvē lietas ir daudz lielāks kā tiem, kam aizmugures nav.
Turklāt, vai tad ziņās rāda kādu, kurš izglābis mazā lauku ciematā bērnus no noslīkšanas? Ja paskatās statistiski – katru vasaru bērni peldas, kāds slīkst, kāds glābj, un šos kādus varētu likt ziņās, un pašvaldības par izglābto bērnu varētu uz mūžu piešķirt šim cilvēkam, piemēram, sabiedrisko transportu par brīvu. Mūžs par mūžu. Bērni taču ir tāda vērtība!
Šis laiks arī ir iespēju laiks palīdzēt – atnest sirmgalvjiem no veikala pārtiku, ja ārā ir -15, un daudz kas ir ieputināts. Tik daudz iespēju labiem darbiem! Un tik daudz iespēju šos labos darbus pēc tam reklamēt TV un radio, sakot, ka mūsu pagastā ir gaiši, balti cilvēki kā nupat saputinātais sniegs!
Daudz kas sākas ar apziņu. Ja cilvēkam ir vismaz četras smadzenes, varētu domāt, ka ir arī vismaz četras apziņas. Domāt var ar galvu, ar sirdi, ar vēderu, un, kā tautā saka, ar kājstarpi.
Visa šī vertikāle, no vēlmes izdzīvot, vairoties, ēst, mīlēt, radīt, just, savienoties ar citiem – visa vertikāle ikdienā sūta impulsus un vēlas tikt uzklausīta.
Tāpat arī indes ir visos līmeņos. Es daru un domāju, taču vai tas, ko es daru un domāju dara mani pilnībā laimīgu? Vai tas ir kaut par 1% mīļā miera labad?
Īslaicīgais un pārlaicīgais – ko mēs upurējam šodien, lai būtu apmierināti rīt? Vai mēs visi domājam par mazbērniem un vecvecākiem? Vai visa mūsu dzimta sadarbojas, dalās ar sirds siltumu un jautrību, rotaļām?
Vai mums ir ģerbonis, simboli, tradīcijas? Vai mēs karājamies laikā un telpā, bez mājām, bet tikai ar piešķirto apdzīvojamo platību?
Runā, ka zobi jātīra divreiz dienā. Un raksturs jākopj visu laiku. Atkarībā no pārliecības – kopt raksturu, dvēseli, intuīciju, atjautību vai sirdsgudrību.
Vai tiešām jānokļūst uz naža asmens, lai izvēlētos dzīvību?
Ļaunuma asni sadīguši vietās, kurās daudziem pat grūti ieskatīties. Ja ir kaut mazliet bail, tad tur ir augonis. Ja ir šaubas, tad tur var saraut gabalos.
Kad metastāzes šķīst, tad ļaunums izplatās jau pa visu ķermeni un ko saglābt ir daudz grūtāk.
Tikai ar beznosacījumu mīlestību, līdzjūtību, maigumu, stingrību, viedumu un vēl visām tām īpašībām, kuras padara ļaunumu par mēslojumu jaunajai augsnei, var sasmelt izlieto.
Ir labas ziņas, ka mēs esam mūžīgi un vienmēr pastāvoši. Ļaunums ir gaistošs, lai arī cik tūkstošgades būtu pastāvējis. Taču tās ir mūsu rokas, kuras mazām saujām samīļo katru augonīti. |