| 4:47a |
Ceļojums uz Zemi. Xxxxx grādu pēc pirmās galaktikas “Piena Ceļš” rotācijas ap savu asi
Virtuālās realitātes stacijā šodien maz apmeklētāju. Apkārt ir tukšs un kluss. Dažādi magnētiskie apstākļi daļai apkalpes likuši doties uz tālu planētu, kur notiek laika un apziņas anomālijas, lai to pētītu.
Šeit palikusi tā daļa, kura pēta jūras. Tajās peld radījumi, uz kuru mugurām aug mazas salas. Un uz tām salām dzīvo vēl sīkāki radījumi. Un tie vēl sīkākie radījumi ar mazām ķepiņām no stikliņiem izgatavo saules uztvērējus, ko dāvina vislielākajiem, tādiem kā kruīza kuģa tipa radījumiem.
Ir sava veida simbioze notikusi. Vaļi ir devušies pensijā atpakaļ uz Mājām.
Daudzi nomainījuši astes, spuras, rokas, ausis uz vienkāršu enerģētiskā ķermeņa dzīvošanu, kur matērijas blīvums ir tik mazs, ka var pieņemt jebkādu pusgāzveida formu pēc patikas. Nolaišanās blīvajās pasaulēs notiek reti, jo uz visu var paskatīties ar tādu redzi, kura parāda izmaiņas.
Viļņi plūst brīvi un tiem vairs nav, ap ko apliekties. Pretestība ir pārvarēta. Ir palikuši reģioni ar piķa melnu tumsu, kurā var ceļot ar dziļūdens zivīm līdzīgiem prožektoriem, ko arī dara īpaši kaujai gatavie kuģi.
Kā tas ir – būt kaujai gatavam, taču dzīvot ideālā mierā, vai paradoksu laiks ir beidzies līdz ar prāta pazušanu?
Kāds zēns pamodās no sapņa un teica: “Manā bibliotēkā ir atnācis Ziemassvētku rūķis un izdzēsis visas simulācijas, kurās šauj, sit, dur, likvidē, sabrucina un nodara kaitējumu. Tā vietā Rūķis ieinstalējis aplikāciju “Baobabs”.
Tajā man jāieiet un katru dienu jālej saknes, jāliek minerālvielas un tā tālāk. Vārdu sakot, Ziemassvētkos par sagrēkošanos nu es varu spēlēt tikai simulāciju par mežkopi."
Šis Zemes zēns par ziņkārību dabūja liet savu koku, zinot, ka tas ir virtuāls, taču viņa emocijas, to lejot, vienmēr būs īstas.
Prātu viņi bija zaudējuši, emocijas gan viņiem atstāja. Atšķirībā no tām civilizācijām, kurās baidījās no emocijām (oksimorons, nu tiesa), viņi emocijas pieņēma un sasniedza meistarību tajās.
“Gaiss, ko elpo viens dzīvnieks, pēc apstrādes organismā var būt tik ļoti atšķirīgs no tā, ko elpo kaimiņš, ka dzīvniekus vienā galaktikas kvadrantā aizliegts izmitināt” – vēstīja šķirklis par frekvenču atšķirībām un iespējamo nesaderību.
Būtnes kā bio-organiskas rūpnīcas. Vienkārša ideja, taču, paaugstinoties intelekta līmenim dzīvniekos, tie, zaudējot izejvielas, var tās censties aizvietot ar citām, un gala rezultāts ir hibridizācija virzienā, kur zupa tiek pagatavota no gumijas zābakiem, korķa pludiņa, un tikai sāls ir triviāla garšviela.
Atgriežoties pie Zemes – dzīvnieku simbioze jūras pētniekus no mūsu kuģa turpina iepriecināt. Okeānā ir ļoti tīrs ūdens. To apspīd Saule, kura dod visu vajadzīgo. Tāpēc ir beigusies rašanās uz kāda rēķina.
Kā mums skolā, kad nonāk viesskolēni no citām galaktikām, un viņi ir pārsteigti: “Sarunāties var tikai papildinot. Mūsu kultūrā ir atmirusi iespēja, prasme, iemaņas vai vajadzība strīdēties. Viss notiek caur papildināšanu. Kur varēja būt strīds, tur tagad notiek trūkstošās informācijas izgaismošana un pievienošana zināšanu uzkrājumam tam loceklim, kuram tās vēl nav, vai tā pazudusi.”
Jaunākās civilizācijas tikai mācās būt aizvien-radošā stāvoklī. Kā rotaļā “parādi kustību” - viens parāda vienu variantu, otrs citu, tie sintezējas, veido augstākas kvalitātes rakstu, dejotāji sadodas apļos, sfērās, sfēru sfērās un uzmirdz. Šī mirdzēšana sasniedz tumšos apgabalus, kuros vēl ir dūņas.
Kuģi, kuri ar ragiem, jeb saviem lokatoriem, baksta šīs dūņas, uztver signālus no tālām galaktikām, kurās notiek mirdzēšana, un noglabā tos konteineros. Tad, pavēršot uzkrāto spilgto radīšanas pilnīgo enerģiju, pārrada tumšo lauciņu par pelēko, tad par gaiši pelēko, tad par jauno maz-pelēko.
Tādi mazi ekskavatorkuģīši ar ragiem dūņās baksta tos Visuma apgabalus, kur tumsā slēpjas daudzas nobijušās būtnes, kurām bail nākt ārā un gaismā izkust.
Tāpēc viss notiek pamazām. No melna uz pelēku, no pelēka uz gaiši pelēku…
Tāpat kā ar Zemi tā reiz notika. Šis zēns jau gribēja saprast, kā notika pirms pelēkais kļuva par gaiši pelēko, taču aizmirsa, ka viss sākās ar Baobabu. |