| 2:22a |
Jaunais normālais
Aizmukt no nereālās dzīves reālajā. Iegrimt zemapziņas dzīlēs un saprast, kas visvairāk rada prieku.
Samīļot, apskaut, redzēt tās glāstošās, mīlestības pilnās acis.
VIŅA dārziņā bija daudz dažādu augļu un dārzeņu. Ogu krūmi, koki, zālītes. Tikai mirāža tuksnesī. Viņu pazina retais, un ciemos atbrauca vēl mazāk. Viņā bija daudz vitalitātes un laimes. Viņš dalījās laimē ar visiem. Tā bija bezpersoniska laime, kas plūda no visaugstākajiem kanāliem, kuriem viņš bija atvēris savas sirds slēģus.
Viņa realitātē eksistēja gan brīnumputns, gan govis, kas lido, gan runājoši kaķi. Vismazāk izbrīna bija par suni, kurš bija nodzīvojis pusi gadsimta un nu grauza kaulu, kurš vienmēr saullēktā tapa no jauna.
Viņš dzīvoja šajā lauku viensētā ar ģimeni un pie viena bija pilna laika zinātnieks. Vai zintnieks. Vai abi kopā.
"Tev var uzbrukt tikai par tik, cik Tev ir baiļu un agresijas". Un, tā kā kungs bija brīvs no tā visa, tad iztika bez naudas, vai arī ražoja pats savu naudu. Un viņam bija bezjēdzīgi tuvoties, jo tie pavedieni, ar ko raustīti cilvēki, no viņa sen iziruši.
Viņš zināja par visu, kas notika šai Zemē, jo, pielicis ausi pie tās, klausījās. Tie, kas jautāja, kur ir ceļš ārā, saņēma atbildi, ka turpat, kur vienmēr, dziļi sirdī. Taču arī vēderā bija ceļš.
Un visi tie, kas mēģināja lūgt, lai parāda ceļu, lai tie varētu atgriezties pie dzīves, ko pazinuši, saņēma līdzjūtīgu svētā sejas izteiksmi un viennozīmīgu klusēšanu. |