| 1:52a |
Ķīmiskā atkarība
Paļaušanās. Spiegšana no sajūsmas, ieraugot mīļoto puisi. Bērnišķīgs prieks un pārspīlēta atbildība par savu likteni.
Jaunībā var iemīlēties un ticēt, ka viss ir pieredze. Zeķes ar rozā vienradžiem. Krūtis, kas vēl tikai pēc laika sasniegs briedumu. Tāpat kā bārda, kura tā arī nekad pirms divdesmit piecu gadu vecuma neizauga.
Kāds laiks – pamatskola, vidusskola, varbūt vēl augstskolas pirmie kursi, kuros attiecības ir viegli gaistošas. Tās ir brīvas. Vai tā tikai šķiet? Mēs mācāmies.
Kādi bija patiesie nodomi? Viņi viens otram patika, viņiem bija jautri, viņi daudz smējās. Tad viņi attapās skūpstā, ar vienu roku pieturot glāzi.
Un tas izsaka visu. Tajā brīdī, kad tauriņi izlido beidzot no vēdera, gribas visu atlaist. Vaļā. Pilnībā atbrīvoties. Glāze var saplīst, avārijas kontracepcija vienmēr strādā, ja tai tic, bet maģiskās naktis paliks mūžam atmiņā.
Var jau teikt, ka viņi bija jauni un dumji, ka tikai pētīja paši sevi, savas emocijas, savu raksturu, bet, vai tajā brīdī vajadzēja ko vairāk?
Doties divatā stopēt vasarā cauri Eiropai. Dzīvot hosteļos, spēlēt uz ielas Barselonā, lai nopelnītu naktsmājām.
Parādi man pasauli! Tik daudzas meitenes runāja, gribēja justies kaut kā īpaši, speciāli, pacēlušās sešas pēdas virs zemes savu pirmo puišu roku turētas.
Bija bīstami iesaistīties attiecībās toreiz – ja nu tā bija kādai tikai pieredze, un viņa pēc pieredzes gūšanas izplāno mesties nākamajā pieredzē?
Cik augsts var būt tas pacēlums, cik spēcīga eiforija, cik stundas pēc kaislīgas nakts vēl viss ķermenis smaržo?
Lidot un turēties tur augšā. Tik trausli. Taureņa dzīves ilguma mīla var savicināt jebkurā brīdī spārnus un aizlidot, lai drīz pēc tam nokristu zemē un paliktu kā mēslojums nākamajai fāzei.
Kas ir tā par sajūtu, kad stāvi kalna virsotnē, Tev visi mērķi ir īstenoti, Tev pietiek visa, lai sasniegtu jebko, ko iedomājies, Tu esi visvarens, cik vien Tava brīvā doma spēj iztēloties?
Un šī mazā meitene, kas jau pilngadīga un ar savu funktieri galvā tāpat kā Tev, kas pilnā nopietnībā saka: “Kopā mēs varam visu!”, un tad sāk histēriski smieties, un, smieklos locīdamās, pajautā: “A, ja nu tā patiešām ir?” |