| 4:55p |
Mr. Jones
Man šķiet, ka nekad neesmu iepazinies ar kādu izklaides vietā. Varbūt tikai ļoti, ļoti virspusējā paziņu līmenī.
Visas manas draudzenes ir iepazītas sarunās pie tējas krūzēm. Lielākām, mazākām un dažādās vietās.
No "Costa Coffee", līdz termokrūzēm kapos, līdz manam zāļu skapītim, līdz Ziemeļblāzmas patiesi stindzinošajam priekam dzert karstu tēju no termosa -20 grādos.
Tēja ir vienīgais veids. Visa šī ideja par to, ka vajag izklaidēties, man sagādājusi pārpratumus, jo es māku pārfokusēties un atlaist prātu, tā vietā, lai izklaidētos.
Garas pastaigas gar jūru. Pa parkiem. Uz muzeju, uz izstādēm. Bet visbiežāk es vienkārši aizeju ciemos un sarunājos, dzerot tēju. Vēl labāk spilvenos.
Protams, teorētiski var spēlēt galda spēles, bet pat tas man ļoti ātri apnīk.
Iepriekšējās studijās mēs kursā bijām 3 cilvēki.
***
Vai esmu vecmodīgs, vai citādi mana spēja just prieku ir par mazu? Vai tomēr sagaidīt, ka otram ir ko teikt, vai tas ir adekvāti?
Es biju tik daudzus variantus izdomājis, ko es par sevi stāstīšu, bet paliku pie kaķiem. Un vēl sportiska dzīvesveida. Un šaha/dejošanas.
***
Pagaidām es no studijām esmu paņēmis to, ka determinantu rēķini parāda, ka, ja esi matriksā, tad Tava dzīve ir determinēta pēc definīcijas. |