| 4:31p |
How soon is now
Var jau būt, ka ir likumsakarīgi sākt dzīvot tieši tagad ārpusē.
Apzināties šo duālismu - ka ir cilvēki, kuriem gribas komfortu, gribas ērtības, apģērbu, braucienus uz ārzemēm, gribas būt slaveniem un atzītiem.
Un tad ir cilvēki, kuriem gribas laimi. Sirdī. Kuriem sajūtas ir viss. Nošņurkušā ūķī, uz matrača, taču top dzeja - akvareļi - tērpu skices, skulptūras, kuriem idejas un ideāli ir viss.
Varbūt pat vēl vairāk ir šī robeža - cilvēki, kuri iekšēji grib laimi, atsakās no daudz kā, lai būtu brīvi.
Tā brīvība ir tik daudzos līmeņos.
Ir tantes, kas to saprot - griba būt māksliniekam, taču otrs - griba pelnīt sviestmaizei uz galda. Un tas var raut uz pusēm. Var arī savienot.
Maizes darbs un sirds darbs, varbūt jākļūst par beķeri.
We are so young and we are already contemplating leaving this world (or comparing).
Cik viegli ir apgriezties un pateikt: "Man par grūtu šeit dzīvot!"
Cik viegli pateikt: "Piedod man, ka esmu tāds"
Taču mainīties, mainīties var ar milzīgu gribasspēku, ar katru rītu, izsakot skaļi vēlmi sevi mainīt, ar paradumu maiņu ikdienā, ar milzīgu pašdisciplīnu.
Kas man skatās pakaļ? Kas sunim asti cels, kā pats?
Un tā no gala.
Ja vien es zinātu, ko es nezinu, kas man jāzina, lai visus parametrus varētu ņemt vērā.
Visu uzreiz - ielēkt pēdējā līmenī un tik sakapātam gabalos, vai tomēr novērtēt, ka ir iespēja visu darīt pamazām.
Tur jau tā lieta, ka atlikt ir nāvējoši. Garīgās attīstības atlikšana noved pie domām, ka vispār dzīve ir ilūzija.
Integrēt visu, pavilkt zem kvadrātsaknes, pieņemt un mīlēt. Ir cilvēki, kas man virspusēji dara labu, un tas ir daudz.
Un tomēr. Kad likvidēs naudas sistēmu, pēkšņi visiem būs laiks runāt par to, kā ES jūtos. ES to zinu.
Vai kāds aizdomājas, kā ES jūtos, kad cilvēki tā vietā, lai teiktu "Es Tevi mīlu", saka: "Tu esi vainīgs". |