17.3.06 10:19nāc, mēs spēlēsim paslēpeses slēpšos, bet tu mani meklēsi nāc, mēs spēlēsim paslēpes tas ir tik vienkārši kā viens, divi, trīs es slēpšos, bet tu mani meklēsi mēs spēlēsim paslēpes tu tikai atver acis un meklē es nemaz nepaslēpšos tu tikai atver acis tas ir tik vienkārši kā viens, divi, trīs es slēpšos un tu mani meklēsi tu tikai atver acis joprojām neredzi bet es skatos tev tieši acīs tas ir tik vienkārši kā viens, divi, trīs es slēpšos, bet tu mani meklēsi joprojām neatrodi nu, jā, es aizmirsu, ka manis nemaz nav un var jau būt, ka nav arī tevis bet nāc, mēs spēlēsim paslēpes tas ir tik vienkārši kā viens, divi, trīs es slēpšos, bet tu mani meklēsi tikai atver acis tikai aizver acis redzi tas ir tik vienkārši kā viens, divi, trīs |
sapņi un iedomas
piezīmes sev
17.3.06 10:19vienkārši piesien viņupiesien ar saviem mazajiem, lipīgajiem pirksteļiem |
17.3.06 10:18Tai mežā, Tai mežā dzīvo laumas un fejas un naktīs Maldugunis spēlē paslēpes Miglā, bet Tā meža Vēja dziesmas nāk klausīties pat no tālienes.Reiz, jaunības dienās, Vējš bij trakojis lielu spēku, locījis kokus un mainījis ainavu, bet nu Vējs bij kļuvis skumjš. Viņš joprojām spēlēja, jo savādāk nevarēja, bet skumji. Un neviens nezināja, kas Vēju pārvērtis. Vējš bij ceļojis, daudz ceļojis, vienlaikus atrazdamies arī Mežā, kur izdziedāja savu prieku. Sākumā tās bij plašuma gaviles. Vējš šņāca kā Jūra Vētras laikā. Vējš bij spēcīgs un traks. Neprātīgs Vējš. Bet tomēr vilinošs. Sākumā jau baidījās, ka cepuri neaizpūš, ka ausis nepadara kurlas, ka nepadzen. Bet Vējš nebij ļauns. Rotaļājās. Vējš vienmēŗ prata atpūst smaidu. Bet nu tas bij kļuvis Skumjš. Tik skumjš. Un viss Mežs raudāja. Laumiņu taureņu spārni kļuva smagi no lietus, bet ūdens lāsēs atspīdēja visas varavīksnes krāsas. Skat, cik Mežs ir kļuvis skaists. Un viņi devās uz Mežu pievienoties akmenī sastingušajiem Lietus tēliem. |
17.3.06 10:17es gribu būt klātes gribu redzēt es gribu pie-dalīties sa-dalīties pa-zust pa-zolē pa-tiltē pa-dusē |
17.3.06 10:17kuram ko kam ir ligzdakurā ko kā tu pazaudēji savu matu lenti iekš kura ko ka mitinās mājas gariņš no kura ko ka uzlēca mēness par kuru ko ko tu atdosi savu balsi zem kura ko ka mēs saskrējāmies pie kura ko ka dejojām valsi un tango un riču raču ko kā viss palika kokā |
17.3.06 10:16pagriezt pulksteni pusstundu uz priekšu un aizmirst par to |
15.3.06 17:42es noteikti gribēju kaut ko darītkaut kas noteikti BIJA jādara, nevis bija, bet IR noteikti IR kaut kas jādara kaut kas ļoti svarīgs ar nozīmi kaut kas tikai neatceros neatveros tveros vienmēr var atrast vietu, kur patverties no kaut kā kaut kur bet kaut kas noteikti bija jāizdara kaut kas svarīgs tas noteikti bija kaut kas svarīgs |
15.3.06 17:21atvērts logs, kaut kur ir atvērts logstikai kur un kā lai tur nokļūst atvērts logs kā zīme, kā aicinājums atvērts logs kā ceļa rādītājs atvērts logs uz āru atvērts logs uz iekšu atvērts, lai aizietu vai, lai atgrieztos tumšs tā silti silti tumšs ar svecēm un attālām skaņām bet svecēm nav miera, tās nepakļaujas derētu kabatas baterija vai naktslampiņa maza |
15.3.06 16:39un tad šķiet tik svarīgi atrast, kurā vietā tai sasodītajā grāmatā tieši bij tā haikukaut visu pārlasīt |
15.3.06 16:35tā vien šķiet, ka manas eksistences pamatnosacījumi ir dators ar interneta pieslēgumu un divritenisupd. vēl vajag arī tēju |
15.3.06 16:28es zināju, ka katra acs man ir savādāka, ka ausis ir dažādos attālumos no galvas un ka deguns izskatās labi tikai profilā, bet šai spogulī arī mute ir šķība |
15.3.06 16:27protestēt var tikai tas, kuram ir kāda nozīme |
15.3.06 16:16Dīvaini, cik daudz labas lietas tiek aizmirstas. Ja man vajadzētu atskatīties uz savu bērnību, redzētu tikai pelēku plankumu, labākā gadījumā atcerētos kādus nepatīkamākus notikumus un nospriestu, ka tā ir bijusi krietni garlaicīga un bēdīga.Bet. Tad nāk kāds sīkums, kas Atgādina. Atgādina, ka ir bijis, kas vairāk, ir bijis kas tāds, kas tagad šķiet kā Notikums. Kā tad ar sniegu un Brakiem, tā tagad ar pankūkām. Mamma mēdz brīvdienās cept pankūkas. Ne jau tādas ātrās. Tās bija īpašas. Lielākoties jau tāpēc, ka bija nepieciešams ilgs laiks, lai tās pagatavotu. Nopirkt teļa gaļu, izvārīt, samalt, sacept ar sīpoliem un tikai tad varēja ķerties pie pankūku pildīšanas. Daudz, daudz pankūku. Un, šķiet, mēs parasti tais vakaros bijām visi trīs kopā. Tāda Silta atmiņa. p.s. kā izrādās mamma ir slimnīcā, atkal |
14.3.06 18:20 - pieci sapņipamostos mammas dzīvoli ne savā bijušajā, bet mammas istabā un taisos braukt uz skolu ar divriteni, tai pat laikā lieliski apzinoties, ka esmu Dānijā un nesaprotot vai man ir vai nav divritenis un uz kurieni tad īsti jābrauc, lai nokļūtu pareizajā skolāmana istaba piepildita ar augiem un izskatās pavisam savādaka, viņa ienāk un saka, lai es ejot prom, jo tā esot viņas istaba un tad tā patiešām sāk atgādināt viņas istabu, bet es esmu pārliecnāta, ka tā tomēr ir mana, bet viņa - traka pavasaris hmmz balle un Vinnija Pūka grāmata lielam bildem uz vāka |
13.3.06 14:07reizēm prātā ienāk tik ģeniālas domas, ka tu vienkārši nespej beigt tās atkārtot un tam, ka tās ir pilnīgas mulķības, nav nekādas nozīmes |
13.3.06 13:55pastāsti pasaku |
11.3.06 22:23Is there anything worth fighting for, worth dying for, worth living for? |
Powered by Sviesta Ciba