22.5.06 13:33ķiploki, zāļu tējas un karsti dzērienikarsti tvaiki un franču filmas daudz daudz miega bez klepus, lūdzu |
sapņi un iedomas
piezīmes sev
1.5.06 16:54strīpas aizsedz skatienu |
1.5.06 16:54skrējējs smilšu jūrāun nav nekā nevienā pusē |
1.5.06 16:54apmaldoties nekad nepateiktos vārdos |
1.5.06 16:53glāsts profilātuvu tuvu nepieskaroties apstādināts |
1.5.06 16:52kad sajaucot prātu ar neprātu aizlīgojot vienaldzības plīvuros, mēs dejojam slepenu deju bez dejas, un dūmos spīd lodlampas spuldzītes, runājot tukšus vārdus garām ausīm un garām prātam, no neprāta neprātā bēgot, aiz brīvības važās nožņaudzot, bet nepazūdotvēl ir laiks? tā jau saka, neko tā arī nepasakot |
8.4.06 18:06pelēki dūmi iekrāso pelēku pasaulipelēkos ceļos pelēki akmeņi mācās saskatīt pelēkuma krāsu pelēka āda un pelēkas debesis pelēkā spogulī pelēkā lietū mērcētas pelēks zīmulis uz pelēka papīra pelēkā matracī paslēpies pelēkai dienai pelēkā miegā pelēks skaņu celiņš taciņa pelēkā mūžībā |
27.3.06 20:02kad nakts vistumšākāauksti un pat zvaigznes paslēpušās tumsas zaļās tējas smarža plaukstās |
26.3.06 18:26atvērt lēnām |
26.3.06 18:00tāltālā jūrā, putekļu zemē, mēs kaisījām vēju un sējām lietu, mēs bijām brīvi, bez važu, bez bažu, mēs skrējām kā traki, dejot un dejot un putni varēja lidot bez spārniemmēs iekritām akā, dziļā kā mūris, dziļā kā slāpes sāpes neatstājās līdz kļuva trulas un sita nu esmu tukša, tukša kā smiltis bez vēja, kā izsalkums, kad nav, kas to remdē un aka velk dziļāk, aka velk uz leju, uz nebūtību, bet nebūtības nav, ir tikai izmisums un melna dūksts, lipīga netīrība, kas smacē nost, bet tev ir jāsmaida, jābauda saule, cik spoži, cik gaiši, cik jauki, kā mīlam mēs visus un visi mīl mūs un rūgtuma nav, ej nokaunies, noslīksti vīnā tev balts, man melns, tu lido, bet es slīkstu, tu neredzi manas acis, kā es tavējās nesamanu un tā vien šķiet, ka neredzot ir vieglāk, vieglāk izlikties, ka tevis nemaz nav, ka nekā tāda nemaz nav, ka nav nekā un ir vienalga rai tai tā just smile tavas acis ir pārāk tukšas, sasodītais spoguli pārāk tukšas un nav kur paslēpties un galva smiltīs ja vien tu zinātu, cik garlaicīgi tas var būt tev paveicās, jo tevis nav man krita nelaimīgā loze tu spēlē ar iezīmētām kārtīm, meli, bet tev taps piedots, man - nē es vienmēr būšu šai spēlē un izvēlas nav, nebūs arī un nav, ko teikt un vārdi ir lieki un tevi apsveiks un cels, bet mani pat nepamanīs tik sasodīti agrs vēl kaut klauvēt pie paradīzes vārtiem, bet kas tevi laidīs, ložņā tik pa zemi, līdz apnikumam ložņā un vēl un vēl un vēl ir vakari, kad tik ļoti gribas pazust un to nevar nomazgāt un tad nāk tumsa ietīt savā drošajā palagā un uz mirkli ir miers,tā silti prom no svešām acīm, prātiem un mēlēm un tikai atbalss var atbildēt |
23.3.06 10:03 - sapnises pamostos un dzirdu manā istabā runājam trīs meitenesviņas smejas un es ļoti gribu pgriezt galvu un atvērt acis, lai paskatītos, ko viņas tur īsti dara, bet galva un plakstiņi ir tik smagi, tik smagi, ka nekādi nespēju izkustēties tad tās meitenes nāk un sakrata mani aiz pleciem, bet, kad beidzot atveru acis neviena te nav aizveru acis, bet atkal atverot redzu pati sevi kā slīpā spogulī virs gultas, tikai atspulgs rāda man mēli aizveru acis un atverot redzu istabas stūrī televizoru rādam kaut kādu mūzikas videoklipu, atverot acis atkal tā tur nav, tikai putekļi plivinās spilgtā saules gaismā, bet aizverot atkal televizors ir istabas stūrī, es gribu piecelties un apskatīties, ko tur īsti spēlē, bet nespēju tad pamanu, ka durvis ir atvērtas, no tām izritināta grīdsega un pēkšņi es vairs neesmu gultā pie vienas no istabas sienām, bet istabas vidu un gaismu aiz loga ir nomainījusi tumsa istaba ir pilna ar visādiem krāmiem ienāk mana vecmamma un pieceļ mani stāvus, viņa šķiet tik stipra un gara kā nekad un tad es aptveru, ka atrodos mana tēva vecāku mājās, tikai grīdas ir savādākas, bet vecmamma tik nosaka, ka, jā, iepriekš esot bijis vairāk dubļu un pēkšņi šķiet, ka viņa saraujās, kļūst arvien vājāka un nespēcīgāka un es vedu viņu uz viņas istabu un apguldu, bet viņa saka paldies, ka apciemoju pie ārdurvīm kāds klauvē un es pamostos aizmirstot sapņa sākumu, bet vecvecāki ir jau trīs gadus kā miruši, tiesa, es šodien pastaigājos kapsētā, tādā pavisam gaišā, parkam līdzīgā, ar platiem celiņiem un lieliem bezlapu kokiem |
23.3.06 10:03es dzīvoju tikai miegāsapņos kad tu aizver savas acis un nespēj vairs izlikties tad es varu sākt tēlot tad es varu būt brīva tad es varu būt varbūtībā kur tu esi noteikts kā pamata akmens |
23.3.06 10:02neticies tevi lūdzu, netici netici nevienam manam vārdam vārdi ir velti vārdi ir vējā izkaisīti pelni netici netici manam priekam prieks ir kā reibums prieks tā ir groteska maska saplaisājusi veca netici netici skumjām manas acis ir sausas netici, ka es spēju ko just netici, kad saku, ka mīlu netici, ja nīstu tu tikai netici tā ir tikai spēle izlikšanās spēle tāpat kā mana vientulība netici netici pelniem tie ir jau zuduši netici un viena alga tev un man tā nekad nav bijusi viena bet tik un tā netici neapstājies tas ir jau tālu prom tik tālu, ka neaizniegt netici tu tikai netici es esmu auksta kā akmens es ķiķinu kā neapzinīgs bērns netici pavasaris tikai izliekas, ka snieg |
20.3.06 12:41nekastāpat vien viegli pievērtām acīm tā nedaudz viltīgi tā nedaudz bērnišķīgi tā pavisam nedaudz pievērtām acīm ar kafijas tasi pie kafijas tases uzrakstīts stūrītī |
Powered by Sviesta Ciba