sapņi un iedomas

7. Janvāris 2006

15:44

Kamēr guļu, viss šķiet skaistāks un daudzsološāks.

ir doma

16:51 - absolūti brīnišķīgs horoskops

NEMIERĪGIE DVĪŅI

Vienmēr tīrie un akurātie Dvīņi ieņem līderpozīciju izvirtuļu un visādu neformāļu vidū, jo viņiem ir vēlme VISU izmēģināt. Viņi prasmīgi tiranizē savus tuviniekus un draugus slikta garastāvokļa lēkmju laikā. Viņiem raksturīgi pastāvīgi būt pārņemtiem ar kādu Ideju(turklāt vienmēr ar jaunu). Dvīņiem ir jākrāpj un jātiek krāptiem.
Dvīņi mūždien tusējas no vienas vietas uz otru, mainot draugus, profesijas, neciešot sarakstus un plānus. Viņi dievina kompostrēt smadzenes cilvēkiem, ievārīt putras un ņirgāties. Pašvērtējums viņiem ir augstākajā līmenī, kaut gan stundām ilgi var uzskaitīt savus trūkumus. Necentieties viņus uzveikt vārdu kaujā - mēle viņiem atrodas īstajā vietā. Neļaunojaties par viņu dzēlīgajiem jociņiem, tas viss ir viens vienīgs cirks - patiesībā skaudīgie Dvīņi par Jums domā daudz ļaunāk. Kā īsts draugs Dvīnis Jums nekavējoties zvanīs, ja viņam būs vajadzīga jūsu palīdzība vai mašīna. Īpašums izslīd caur pirkstiem, nākotne ar viņu kopā nav droša, toties pa īstam uzjautrinoša. Sargieties, ja Jūsu partneris ir Dvīnis: ja viņš šajā brīdī nav kopā ar Jums, tad droši vien flirtē ar Jūsu draudzeni blakus istabā. Pēc šāda drauga citi vīrieši Jums ilgi liksies pliekani.
Kaut gan Dvīnītes jaunībā mēdz kniebties, ar ko pagadās, daudzi vīrieši tās uzskata par vēsām. Viņas viegli iemīlas, taču līdz mīlestībai nenonāk, viņas traucas kaut kur tālāk un sāņus. Ar viņām Jūs varētu īstenot visapslēptākos sapņus, ja varētu īstenot kaut ceturto daļu no viņu fantāzijām. Viņu jaunās idejas un ekscentriskie gājieni var padarīt traku kaut kādu Mežāzi vai Vērsi. Kaut gan pastāv uzskats, ka garīgā tuvība un nauda Dvīnei ir svarīgāk par seksu, tomēr viņa labprāt pārgulēs ar viņai iepatikušos veci(pat tad, ja vīrs vai draugs guļ blakus istabā). Kā jebkura ideāla dzīvesbiedre, viņa vienmēr starp Karjeru un Mājsaimniecību izvēlas pirmo. Dvīne reti saka taisnību acīs, dod priekšroku spēlei un runāt aplinkus, ja nav iespējams vienkārši samelot. Mīļotā vai tuva cilvēka zaudēšana rada viņā sportisku interesi to atgūt. Pazinu dažas dvīnes, kas viegli apvienoja ģimeni, darbu, draugus un divus - trīs mīļākos.

sperts no bruseliuss

23:59 - vieni vienīgi meli

Sapņi biedējoši sāk atgādināt televīzijas filmas. Tikai vēroju un, reizumis identificējos ar kādu no varoņiem. Pastāv ierobežotas iespējas mainīt kanālus, bet rāda jau vienu un to pašu, tikai citā krāsā. Un reklāmas. Pēc mirkļa jau aizmirstas.
Sāp pirksts. Kreisās rokas vidējais pirksts. Tā it kā būtu ņemtas asinis analīzēm, un rokas atkal ir saskrāpētas, bet es neatceros kad un kā. Pat uz sejas skrāpējumi, daļēji nomaskēti, bet tomēr redzami. Un zilums uz ceļa. Neko neatceros. Guļu vairāk kā divpadsmit stundas. Četrpadsmit, varbūt trīspadsmit. Tāds nogurums, it kā būtu pieķēdēta.
Manas acis ir brūnas, brūnas, brūnas. Bet spogulī redzu zaļus plankumus. Es nepazīstu to seju. Varbūt tas nemaz nav spogulis. Paceļu roku. Viņa arī paceļ. Pielieku vaigam, tad strauji atrauju, vai patiesi nebij neliela aizkavēšanās? Mēģinu vēlreiz, šoreiz viņa visu atkārto precīzi. Pieskaros stiklam. Tas ir gluds un stingrs. Nesaskrāpēts. Tikai apķēpāts ar tušu. Melnu un violetu.
Es skūpstu spoguli. Nē, ne spoguli, bet viņu, tur – spogulī. To zaļacaino. Ar auksti tumši zaļajām acīm, kas nelūdz, bet tikai prasa un tu vari tiekties tajās kā pret stiklu un nejutīs viņa ne nieka.
Bet neskatāties manās acīs. Noslīkt var. Un es jau nu nebūšu tā, kas glābs.
Klikt.
Esmu pieķēdēta, un viņi saka – spēlē. Kā gan? Nekad neesmu mācējusi spēlēt un tagad viņi saka, lai spēlējot. Bailīgi pieskaros taustiņiem. Atraujos. Nedrīkst pieskarties. Es nedrīkstu pieskarties, bet viņš tikai pavēl. Spēlē! Tumšs, bet es jūtu elpu uz pakauša. Tā smaržo pēc medus. Saldi un lipīgi. Šķebina, bet runāt netiek ļauts. Spēlē! Spēlē! Es nevaru, nevaru! Nedrīkstu pieskaties! Spēlē!
Pārvēršos par augu. Pamazām topu zaļa un gara. Pirksti izritinās un tiecas uz augšu, tikai uz augšu, lai arī tur nespīd gaisma. Es esmu pupa. Garā pupa, kas aug uz debesīm, pat tad, ja debesu nav.
Klikt. Es atveru acis.
Vasara un spoža saule, tā, ka krāsas izskatās pavisam blāvas un gaišas. Es esmu bērns šūpolēs ar atrisušām bizēm. Man pienāk klāt un pārpin matus cieši, cieši. Un saka ej. Vai arī neviena nebija un es pati teicu? Bet bērns skrien uz upi, neatskatoties.
Klikt.
Mans iekšējais bērns esot skumjš. Viņš vientuļi ieraujas kaktā un saka nenāc klāt.Un raud un gaužas. Bet nenāc klāt. Viņš sarunājas pats ar sevi un stāsta pasakas. Par princesēm un pilīm, un cietokšņiem, un mākoņiem, un lidojošiem paklājiem, un burvju lampas džiniem.
Reiz sensenos laikos bij princese tik skaista kā neviena, un gurda viņa bij. Princese noraidīja visus preciniekus un devās pie raganas burvestības mācīties. Un kļuva viņa arī varena.
Sveiks, vējš, kur tava māsa?
Klikt.
Bet es tevi mīlu kliedzu klausulē dzirdamajam pīkstienam.
Ha! Vārdi, vārdi, vārdi. Vieni vienīgi vārdi, bet nekā cita man nav. Tikai vārdi. Es slīkstu vārdos. Tik un tā pietrūkst. Bet tu pieber ūdenim sāli ar jodu un saki, dzer. „Es nepazīstu tevi, nepazīstu tevi. Tu nepazīsti mani, nepazīsti mani.” Un tā ar labi. Un nekas nav jāmeklē. Varu kliegt un neviens nedzirdēs. Varu. Varu jaukt kārtību, varu jaukt gaisu, kaut galvas jaukt. Varu krist. Un neviens nesadzirdēs.
Klikt.
Izskrienu no dušas slapjām skropstām un pilošiem matiem. Sirds sitas tik strauji, ka sāp. Saraujos kamolā uz grīdas, bet nelabums tik viegli nepāriet. Sirds tikai sit un sit. Mani. Ak, neklausīsi. Ak, nežēlosi. Es arī nežēlošu. Un sit. Un sit. Salst. Bet bieza un silta balss ietin kā segā, un es lēnām šūpojos līdz. „Hush now, don’t explain.”
Klikt.
Pie loga klauvē lidvāvere un pasmejas. Krik, krik, nāc līdz! Krītu. Kas ķers? I nemēģini! Es aizlidoju.
Klikt.
Ir septembris, mūžīgais septembris, kas negrib beigties. Viņam netīkot, lūk. Un dzeltenas lapas mani smacē nost. Un smejas, smejas. Ha, es arī māku un sejā. Tavā rētainajā sejā. Atradies mēness. Tev zobu nav. Un nelūri! Kaunējies būtu.
Klikt.
„Aijā žužū lāča bērni, aijā žūžū pekaināmi kājiņami, žuu žuu žuu.” Vecmamma mani ietin lakatā un paceļ uz rokām. Šūpo tā lēni, lēni.
Klikt. Klikt.
Kaķis. Tikai kaķis. Tas bija tikai kaķis. Bet es kļūstu arvien jaunāka.

Iepriekšējā diena - Nākošā diena