Un ja kāda 'piedraugotā' parole ir trešajām personām, tad ļoti lūdzu man to paziņot. Kā man atzinās- mani joprojām izspiego un kārtējo reizi gribēja izlaust manas istabas durvis, nerunājot jau par 60 un vēl neatbildētiem zvaniem un draudiem, ka meklēs ar policiju. Paldies!

Man agrāk likās, ka daudzas lietas šajā pasaulē nemaz uz mani neattiecas, ka tas vai tas mani neskar. Bet jo ilgāk esmu, jo vairāk un ātrāk viss notiek. Varbūt šīs sajūtas varētu nosaukt par bailēm... vai neizpratni, vai drīzāk neprasmi visu uztvert objektīvi. Joprojām jūtos kā mazs, apmaldījies bērns svešā pasaulē. Ne tajā vietā, ne laikā.

Šodien viens mans draugs prasīja vai iešu uz viņa bērēm. Pamuļķojāmies par pašnāvībām utt. un viņš nopietni pateica man savu diagnozi. Nezināju ko darīt. Tādas situācijas mani biedē, kad nezinu, ko darīt. Aizgāju mājās un raudāju.

Briesmīgi..., man pat šeit ir jaslēpj ieraksti un jāatsijā draugi, caur kuriem var tikt klāt tie, no kuriem slēpjos. Nerunājot jau par bloķēšanām draugiem.lv.

Visu laiku murgos rādās mans mirušais suns sanbernārs, kas man kož rokās un kājās un es netieku ne uz priekšu, ne atpakaļ. Kad manā dzīvē notiek stulbas situācijas, es parasti sapņoju par savu mirušo kaķeni, ar kuru kopā izaugu, un tad mēs sapnī sarunājamies cilvēku valodā un viņa mani mierina. Pamostoties jūtu, ka viss būs kārtībā un iestājas dīvains miers. Bet tagad ne, suns atņirdzis zobus iekožas manī, līdz no bailēm sastingusi pamostos.

Ap šo laiku parasti mostos, bet šon paspēju jau daudz ko padarīt. Pat pastaigājos pa Vērmanīti un Vecrīgu ar Zižu un mazo.
Beidzot no rīta tiku pie ķirurga. Noņēma mazo šuvi, lielo iztīrīja un palaida līdz pirmdienai. Vismaz nav vairs jāstaigā ar lielām marles panckām, uzlika plānus jaukus plāksterīšus, tā ka būs vieglāk šonakt pastrādāt, kkgan sāpes nāksies paciest tāpat ar ibumetīniem.

Nu kā jau vienmēr, ar mani gadās visādas stulbas lietas. Pēc strādāšanas 6dien ap 5.00 rītā netālu no Space Dog ar visu aluskausu rokā no Tautas frontes ēkas trepītēm nolidoju garšļaukus uz bruģa. Normāla bedrīte uz vēnas, asins peļķīte un tūlīt pat izsaucām ātros. Baigi sāpēja un nobijos no gaļas, kas līda ārā, tāpēc pabimbāju. Atros vajadzēja gaidīt 40 minūtes. Sākām jau smieties un jautroties, ka nebūs vispār. Aizveda uz traumatoloģijas uzņemšanu, kur visi ārsti bija reāli aizmiguši un izspūruši līda laukā no savām migām. Labākais, ka operāciju zāle, kuru pirms manis atslēdza, bija ar sarecējušiem asins traipiem uz grīdas. Lavierēju, lai kādā neiekāpju. Tipa izņēma stiklus un divās vietās uzlika šuves, sakot, ka jāpārsien vai nu pie ģimenes ārsta(kas man ir Bauskā), vai tajā pat poliklīnikā. Shon, kad aizgājām, poliklīnika pasūtija, jo esot jābrauc pie ģimenes ārsta! Aizgājām uz Uzņemšanu, kur šuva, un forša daktere mani pārsēja, izrādot aizdomas, ka lielākajā brūcē varētu būt palikuši stikli, jo neizskatās labi. Tā nu rīt jāiet atkal uz 1.slimn., lai paskatās. Nezinu, ko darīšu, ja arī viņi mani pasūtīs pie ģimenes ārsta?

No visa liekā jau(gandrīz jau) esmu atbrīvojusies. Un arī izvēle starp divien sanāk nulle un neviens. Tā tagad pat būs labāk.

Sarakstījos ar draugu no Anglijas un viņs jau šmigā - gribēja rakstīt, ka "sūdi gadās", bet atrakstīja "shirt hapents"! ;)))

Žagojos ik . Jau vairāk ik kā pus stundu ik , vai nu kāds ik piemin vai ik kas? neelpoju un ik viskko mēģinu, ik bet hui tev, ik eņģelīt. ik ik, hui.

Meklēju Lursoftā tautasdziesmas par nomierināšanos un mieru, jo gatavoju rakstu par ārstniecības augiem- baldriānu, māteri, apini un vīgriezi, bet man, redz "izmeta" šādu t.dz.:

35347
Pisieniņš nabadziņš
Pa pasauli vazajàs,
Nu atnāca mūs' mājâ
Pašâ darba laiciņâ.
Miers no darba, miers no darba,
Nu visiem japisàs!

Pietiek ar daudz niecīgām un it kā nenozīmīgām lietiņām, cilvēku izdarībam, vārdiem, attieksmi un rīcību, lai izprastu viņu LIELāS un nozīmīgas lietas.

Ne, nemācēju īsti uzrakstīt...

Jo tur ārā
esot pasaule cita...

Vakar ap 16.00 zvanīja Atis. Prasīja vai esot daudz kannas, kur ūdeni saliet, gribot ar mani aizbraukt uz kkādiem svētavotiem aiz Kandavas. Nu, beidzās viss tā, ka pāris stundas divatā iestigām meža slīkšņā un paliku viena, jo Atis aizgāja meklēt kādas mājas, kur dabūt lāpstas ar ko mašīnas riepas izrakt. Putni dziedāja, saule norietēja, spīdēja gandrīz pilnmēness un es tik labi sajutos, ka nezināju, kur likties. Atpakaļ bijām tik ar pusnakti, bet man tas bija vajadzīgs! Pilsēta viennozīmīgi mani nogalina, es neesmu izaugusi uz bruģa un cilvēku pūlī. Pēdējie 4 manas dzīves gadi mani nomāc, ja vien netieku ārā no šiem mūriem. Tā nu vēl sadzēros avota ūdeni un jautrā prātā klaiņoju viena pa mežiņu.
Atceros vēl, kad pie mammas uz Lēdurgu braucu ciemos un viena vandījos pa mežiem, līdz vienreiz mamma teica, ka biju tik ilgi prom, ka gribēja visi iet meklēt. Tur tādi purvi vien.
Bet prom no pilsētas es esmu mājās.

Rīt bēres. Viņš izlēca pa 3 stāva logu un ribas sadūrās plaušā. Es viņa nāves dienā tusējos ar visiem un, kad paliku viena, briesmīgi raudāju un mana labākā draudzene sāka dirst, ka esmu alkoholiķe un esmu pavisam šķība. Ja vēl tā būtu bijis, jo dzēru minimāli... Viņai liekas, ka nevienam citam nesāp. Nu kā jau pasaules nabām.

Bāc, kur var būt vēl stulbāk! Uzrakstīju 5dien savam mīļumam meilā vēstulīti. Un šodien atnāk atbilde no mana bijušā! Izrādās, ka biju nosūtījusi to viņam, jo adrešu listē abi stāv blakus. Labi, ka saprata, ka tas nav domāts viņam. Bija par ko pasmieties (un pasarkt..) ;)))

šābrīža noklausīta saruna interneta zālē:
- A počemu ņesķerajetsja?
- Kas?
- ņesterajetsja. Delete ņetu.
- Nestrādā? Nezinu, varat iet pie cita datora.
- Da nestradajet. Počemu ranše stradala, a ķeper ņestradajet?

Šodien Pēterītis nomira. Tik sasodīti dīvaina sajūta. Visi dzer un raud. It kā sirds apstājusies, it kā pa logu izlecis, sekcijas rezultātus vēl nezina. Tikai 17 gadi..., un panki vēl nemirstot...

Nesen satiku sickboy. Pirmais, ko viņš pateica:
"Esi mainījusies?"
Es: "Kā?"
- "Resnāka palikusi!"
Sāku apsvērt savus svara mērījumus un nospriedu, ka ne:
"Nē, it kā vienmēr esmu vienāda bijusi..."
- "Āāā, tu vienmēr esi bijusi TIK resna???"

Visu uzreiz nevar iegūt. Un nevajag kādu ar varu paturēt sev, ja nespēj viņam sevi sniegt, zinot, ka citi to spēj.