Savos 26 gados nu man beidzot ir pašai savs televizors! Pirmās divas diennaktis to vien darīju kā blenzu ekrānā, vienalga ir ko redzēt vai nav. Tad acis nemanot pārmetās uz grāmatu plauktu un TV sāka kaitināt. Tagad atnāku mājās, ieslēdzu to, padusmojos un slēdzu ārā, lai varētu ko normālu palasīt. Protams, man viņš tur ir kā altāris, lai tie, kas domā, ka bez viņa nav normālas nodrošinātas dzīves, būtu apmierināti. Vēl man priekš citiem ir jāpieslēdz 22 kanāli un janopērk mīksta gulta pilnai laimei. Lai mani (neieskaitot jau visu citu, kā man nav) uzskatītu par normālu sabiedrības locekli.