Latest news
Kā pēdējā laika novinka ir jaukie, sarkanīgi izteiksmīgie pleķi uz sejas. Patiesībā man tādi bijuši arī agrāk, bet pavisam reti. Izskatās, ka esmu no tiem cilvēkiem, kuri tomēr nešķaida traukus (pati arī pirku, tāpēc žēl), bet stresu izpauž citos, manuprāt, kreatīvākos variantos. Pleķi, ādas nieze un ne pārāk skaidra izpratne par to, kā tikt ar visu galā.
Pie pēdēja laika atklāsmēm jāpieraksta arī tas, ka visā visumā esmu laipns cilvēks. Visbiežāk to var izbaudīt apkalojošās sfēras darbinieki, bet bieži arī pilnīgi nejauši garāmgajēji. Neesmu šajā jautājumā īpaši iedziļinājusies, jo nevaru sevi pieskaitīt pie kaut kāda tipa "labajiem" cilvēkiem, jo neaizraujos ar naudas ziedošanu un Ziemassvētku sezonā vēl joprojām ignorēju aicinājumu nosūtīt dažādas dāvanas penzānāriem, kuriem trūkst atbalsta. Jebkurā gadījumā, te nav runa par eksistenciālas dabas jautājumiem, drīzāk par negācijām, kad esmu izrādījusi savu ikdienas devu laipnības totālai svešiniecei, kura man, kā jau kārtīgam kristietim, iebliež pa abiem vaigiem. Jēzus! Tas tāpēc, ka es pabrīdināju, ka esmu izņēmusi pēdējo naudu no bankomāta - ka diemžēl būs jāmeklē cits. Ar domu, lai cilvēks nemaz nebakstās ap bankomātu un nemēģina spaidīt podziņas un domāt, kas te nedarbojas. Mani nosauca par "bezkaunīgo meiteni" un pēc tam centās to pārvērst jokā, ka "šoreiz es piedošu, bet nākamreiz ne, haha". Joptvai. Alijas Makbīlas stilā prātā uzbūrās smags ceļa rullis, kas pāris reizes saplacināja šo neaizmirstami rūgto sievieti. Sīkums, protams, bet es biju ļoti nogurusi un jutīga.