Ir cilvēki, kuri ir orientēti uz nākotni, citi - uz tagadni, bet vēl daļa - uz pagātni.
Man patīk pagātne. Tā ir kā silta, labi pazīstama, mīļa sega bez atbildības piedevas.
Vieglums un gaisīgums.
Domāju, ka, uz mani skatoties, nevarētu pateikt, ka man ir ļoti grūti adaptēties, ļoti grūti pieņemt jaunus apstākļus. Īslaicīgi - jā, ok, bet mazliet ilgāk, stieptāk - nē.
Satiku savu kursa biedru, vasarā precēsies. Pa šķīvi dzenāju picas šķēli un mēģinu kaut ko pateikt. Viņš jau saprot, ka nesēžam tāpat vien. Es mēģinu izmurmulēt, ka man grūti pieņemt, ka viņš precas. Ka es esmu nolēmusi pārvākties un dzīvot kopā. Ka redzu, kā viss mainās un kā man tas lauž kaulus. Es gribu visu atpakaļ - savu bērnību, savus pusaudžu gadus, savus studiju gadus. Katrā posmā, katrā stūrī kāds mīļš cilvēks, pat ja to neatzīstu. Trakums galvā, acīs un matos.
Kas ir tagad? Figņa. Kaut kāda vājprātīga atbildība pašai pret sevi. Ja nedarīsi, ja neizdosies - nogrimsi. Neapzināti izvēlējos visgrūtāko variantu.
Vēl ir attiecības. Bet nu tādas - burtiski capslockā. Kursa biedri jau smējās, ka laikam sāku beidzot pieaugt, šitādu domu gājienu, tāādu ilgumu un lēmumus no manis nesagaidīt. Tad, kad sirdī jaunākais no visiem sāk pieaugt un to pat pamana apkārtējie, tad ir dibens. Un man ir sasodīti bailīgi grūti.